Ik reizi 4.0

Pamostos par pamatīgām galvassāpēm, sūrstošu kaklu un nolēmu, ka uz skolu neiešu. Neviens no tā neko nezaudēs - skolotāji knapi iegaumē manu vārdu un pamana manu esamību. Pusatvērtām acīm paņemu no plaukta telefonu. Pieci jauni ziņojumi. Divi no Keitas, divi nekam nederīgi paziņojumi. Un anonīma īsziņa.
-Nu bet protams..Turpinām spēli, ja? - atbildu māsai, kas uzrakstījusi, ka nav spējusi mani pamodināt un jutusi, ka man ir drudzis. Otrajā - ka brokastis nav sagatavotas, taču nauda ir atstāta un lai es par sevi parūpējos.
-Malacis, māsiņ, - atbildu ar pāris vārdiem, jo vienkārši nav spēka neko izdarīt. Cik ironiski - slimoju tieši tad, kad vismazāk tas ir vajadzīgs. Tuvojas eksāmenu laiks un man šis patiešām nav vajadzīgs. Nolādētā slimība.
Paziņojumus izdzēšu, jo tie tikai aizņem vietu. Atliek tikai pēdējā ziņa. Cik saprotu - atbilde uz vakardienas jautājumiem. Dziļi slēptā interese un ziņkāre pamazām sāk spraukties uz āru.
"Man nekas nav aiz ādas. Tikai tie labākie nolūki no manas puses ;) Mani sauc.. kā jau teicu, tas lai paliek noslēpumā :)"
Ziņa atnākusi vakar vakarā, stundu pēc manas. Pulkstens ir jau vienpadsmit, taču es joprojām vārtos pa gultu. Esmu bezspēcīga un kuru katru brīdi es atkal atslēgšos. Taču telefons no segas dzīlēm novibrē, vēstīdams par jaunumu.
"Kas tad Tev noticis, ka neesi šodien skolā? ;("
-Vai..kāds mums te ir ļoti acīgs..- sarkasms plūst aumaļām, taču es tomēr grasos atbildēt.
"Slimība skārusi arī parastos cilvēkus. Kamdēļ tāda interese?"
Vēders pasaka priekšā, ka viņš grib ēst, tāpēc jārāpjas vien ārā no siltās un mīkstās gultas. Lēnām, soli pa solim, pieturoties pie sienām un margām, nonāku virtuvē, taču nenāk ne prātā kaut kur iet, kur nu vēl uz veikalu, tāpēc izlemju uztaisīt kaut ko no tā, ko atradīšu ledusskapī..
"Zini...man tev ir pārsteigums.."
Kārtējā īsziņa, kuru izlasu. Taču šī mani pamatīgi nošokē - kas? Ko? Kāds pārsteigums? Ko tas nozīmē? Cik ļoti gribas ignorēt visas saņemtās īsziņas, jo neticu, ka kādam ir kaut neliela interese par mani. Vienkārši neticu. Jo neesmu devusi nevienam iemeslu... Un tagad kāds pēkšņi man raksta un pat piefiksē, kur es esmu vai neesmu.
Pārdomas, pārdomas, pārdomas... Beokastis jau sen atdzisušas, arī apetīte ir pagaisusi. Un no domām mani pēkšņi izrauj zvans pie durvīm. Galva jau apradusi ar staigāšanu, tā vairs nedun ik uz soļa. Esmu pie durvīm, taču paskatoties neviens nestāv pie durvīm.
-Stulbie sīkie, - nomurminu, taču atveru durvis, lai pārbaudītu, vai tiešām gaiss tīrs. Man par izbrīnu, uz lieveņa stāv melna roze un kartiņa...