īsāk sakot, šis bija mans veltījums draudzenei, kurš tā arī netika pabeigts 
Atstāts pirms vairākiem gadiem mana portatīvā dzīlēs un tikai nesen atrasts, tas tomēr tika atvērts... un neliels smīns parādījās sejā pārlasot manu daiļdarbu.
Es nebiju domājusi kaut kā nopubliskot viņu, jo īsti nezinu, cik labi man ir sanācis, neesmu to vispār labojusi, kāds viņš bija , tāds viņš arī palika. Dažus fragmentus lasīja mani draugi un tas viņiem esot tīri labi paticis, bet varbūt arī tāpēc, ka tie ir mani draugi 
Tikai izmēģājumā, mana stāsta sākums. Labprāt zinātu jūsu viedokļus.
-------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Ja man būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, es neko nemainītu. Es pilnībā apzinos ko daru, un lai arī cik ļoti tu gribētu mani apturēt, man nāksies tevi apbēdināt. Es palikšu tur. Es pārkāpu visas robežas un atpakaļ ceļa vairs nav.
Tu mani brīdināji, bet es tevī neieklausījios, jo to nemaz nevēlējos. Es zinu, ka pavisam drīz var pienākt mana pēdējā stunda, bet es nebaidos, jo viņš būs man blakus lai kur arī es ietu. Tikai viņš man ir vajadzīgs un tas mani arī pazudinās, bet es nespēju atteikties no viņa.
Neskumsti pēc manis un nedomā par mani.
Aizmirsti mani un pārstāj mani mīlēt, jo nespēju noskatīties tavās ciešanās.
Tā ir mana izvēle.
Piedod.
K.
Epilogs
Ja ticēsim Bībelei, tad mūsu senākie senči ir bijuši Ādams un Ieva, kuri nogaršoja aizliegto augli. Bērnībā vecāki lasīja mums pasaku par Sniegbaltīti, kura naivi uzticējās vecajai sievietei un apēda ābolu. Ja kāds tomēr neatceras, tad šos stāstus saista ne īpaši labs iznākums. Un tas tikai tāpēc, ka abos gadījumos virsroku guva kārdinājums. Pārkāpjot noteikumus mēs jūtamies savdabīgā ekstāzē un ja mūs nepieķer, tad tā mudina veikt vēl citas neaprakstāmas lietas, par kurām es šobrīd nevaru iedomāties.
Es zināju abus šos stāstus. Es zināju, kas notiktu, ja pat iedomātos par to, ko jau sen esmu izdarījusi. Un es to nenožēloju, un nebaidos soda, kas nāks pār mani, jo tas bija tā vērts.
Esmu vienmēr bijusi sapņotāja, taču reti esmu bijusi optimiste. Pat atrodoties labā kompānijā, es mēdzu aizdomāties un astrāli aizceļot uz pavisam citu vietu. Varbūt jums tas izklausīsies jocīgi, bet ja runa iet par mani, tad tā ir pilnīgi normāla lieta.
Savos septiņpadsmit gados neesmu neko daudz paveikusi. Nekad neesmu sevī saskatījusi ko īpašu, bet varbūt es nemaz necentos kaut ko darīt, lai mainītu situāciju. Piemēram, lai izvairītos no vakara, ko varētu pavadīt kopā ar draugiem ēdot picu un dzerot zemeņu saldējuma kokteili ar vafeļu salmiņu vai arī sēžot kinoteātrī ēdot popkornu, es vienmēr izdomāju kādu atrunu, kas varētu skanēt apmēram šādi: „Man ir jāmācās matemātikas kontroldarbam, jo kā jūs jau zināt, šis priekšmets nav no tiem, kas iekļauts manu veiksmīgo priekšmetu sarakstā”, vai arī „mana mamma ir atradusi kārtējo itāļu makaronu recepti un man viņai noteikti ir jāpalīdz.” Kā arī: „Es nejūtos labi, man liekas, šodien nesanāks.” Lai arī cik elementāras un banālas šīs atrunas nebūtu, draugi necentās mainīt manus vakaru plānus. Patiesībā es katru no šiem vakariem pavadīju uz dīvāna, skatoties televizoru ar lielu saldējuma kārbu klēpī.
Īsāk sakot, mana dzīve ritēja savā ikdienas rutīnā un pamazām sāku domāt, ka beidzot kaut kas ir jāmaina. Taču nekad nevarēju iedomāties, ka notiks kas tāds, kas mainīs manu dzīvi pilnībā.
|1|
Es eju pa rožainu dārzu. Uz katra soļa mani apskauj
svaigās zāles patīkamais siltums. Man sagriežas galva, ieelpojot ziedu saldo un reibinošo aromātu. Ievelku dziļu elpu un pēc iespējas ilgāk mēģinu to paturēt savās krūtīs.
Manos bālajos vaigos pamostas sārtums ieraugot spilgto un vasarīgo sauli, kas liek manai ādai laistīties varavīksnes krāsās. Es vēlreiz ieelpoju rožu smaržu un aizveru acis.
Man ir silti.
Man ir labi.
Nekad negribu pamest šo vietu.
Šo burvīgo un bezrūpīgo dārzu.
Uzpūš maigs vējš, un rožu ziedlapiņas nokrīt – tās vijīgi lidinās ap mani. Es nepazīstu šo deju, bet sāku riņķot kopā ar sārtajām dejotājām. Mana griežas galva, taču sajūta ir debešķīga.
Es dzirdu vēja maigo melodiju. Tā aizrauj mani, tā neļauj man apstāties. Tā klusi čukst „Keita... Keita... Keita...” Es atkārtoju „Keita... Keita... Keita...”. Melodija kļūst skaļāka, tā sauc mani vēlreiz. Es saprotu, tā sauc mani atpakaļ, prom no šī sapņainā dārza. Cenšos neieklausīties vilinošajā balsī un dejoju un griežos un reibstu, līdz...
Pamostos, sajuzdama smeldzīgas sāpes ribās. Dārzs bija izgaisis un es attapos klasē kopā ar vēl divdesmit saviem vienaudžiem un dusmīgu Reičelu man pie labā sāna, gatavībā pacēlusi savu aso elkoni, kurš draudēja ietriekties man ribās atkal. Tikai šoreiz salauzt. Jutos vēl apžilbusi un apjukusi, vēl sapņa burvīgajā iespaidā un skatījos uz draudzeni ar mazām suņa actiņām, cerēdama gūt piedošanu.
„Cik es ilgi gulēju?” nojautāju un ar roku apstādināju žāvas. Tikko es to pateicu, noskanēja zvans.
„Laikam jau visu stundu.” Reičela sarkastiski novilka. Mēs sakrāmējām somas (tikai Reičela, jo savu somu nebiju pat izkrāmējusi) un devāmies uz pusdienu telpu.
Skolas galvenais gaitenis bija pārpildīts ar jauniešiem. Visi steidzās uz nākamo stundu un es varēju dzirdēt viņu nervozos soļus atskanam pret veco marmora flīžu grīdu. Skola bija veca, daudzstāvu ēka ar diviem torņiem katrā pusē, kas lika tai izskatīties pēc pils, nevis pēc mācību iestādes.
Sajutu, ka Reičela sagrābj mani aiz rokas un velk pareizajā virzienā. Es viņai klusi paklausu, jo parasti pēc pārtrauktā sapņa sindroma esmu vēl transā. Skatoties uz viņas tumšo cirtaino pakausi, zināju, ka viņa smaida. Reičela nekad ilgi uz mani nedusmojās, es biju viņas jokainā draudzenīte jau kopš pamatskolas, tāpēc mūsu starpā valdīja miers un saprašana. Dažreiz man likās, ka Reičela vēlas spēlēt mammas un meitas, kur viņa viennozīmīgi ieguva mātes lomu. Man nepatika būt vadošajam tēlam.
Sapratusi, ka viņa tur manu roku pietiekami cieši, nolēmu uzticēties lokomotīvei un pamēģināt atgriezties atpakaļ brīnišķīgajā dārzā, taču tikko aizvēru acis, mani aiz pleciem satvēra spēcīgas rokas un pie pašas auss iesaucās.
„Pusdienu pārtraukums!” Tas, protams, bija Robins. Vienmēr uzrodas neīstajos brīžos, nodomāju.
„Labākais laiks skolā! Vai ne, Reič?” Viņš aplika roku man ap pleciem un rotaļīgi piemiedza ar aci manai draudzenei, kura par atbildi tikai pavīpstināja.
Pusdienu pārtraukums tiešām bija mans labākais laiks skolā. Kas varētu būt labāks? Varbūt vēl viens pārtraukums? Godīgi sakot, skola nekad nebija īpaši mani fascinējusi, jo tā bija pārāk sarežģīta. Bija gan viens pluss – ja stunda bija pārāk garlaicīga, kas lielākoties tā arī bija, es pilnībā veltīju sevi sapņu pasaulei.
Tā nu mēs trijatā iemaršējām pusdienu telpā, drīzāk to darīja Reičela ar Robinu, es tikai neveikliem soļiem centos tikt viņiem līdzi.
Zāles kreisajā pusē ieraudzījām Margaritu un Skotu. Mēs pievienojāmies viņiem un sākās pārrunas par skolu un dzīvi ārpus tās. Centos piedalīties sarunā, taču man bija maz ko stāstīt, jo šo nedēļas nogali, (atšķirībā no pārējiem, kuri izmantoja pēdējās siltās dienas, lai aizbrauktu ar ģimeni pārgājienā vai vēl kādā citā man nepievilcīgā nodarbē), pavadīju pie televizora ar saldējuma kārbu. Kombinācija: vaniļa + šokolāde + zemenes bija mans mīļākais. Noteikti, pa šīm brīvdienām esmu pieņēmusies svarā vismaz par tonnu, ja ne vairāk.
„Keita?” Manu iekšējo monologu par saldējumu pārtrauca Reičela.
„Jā?” Es biju palaidusi garām pusi sarunas, tāpēc nervozi aizbāzu vienu nekārtīgu matu šķipsnu aiz auss.
„Man radās doma.” Tas sāk man jau nepatikt. „Ka varbūt mēs visi varētu aiziet uz kino.” Reičela nočiepstēja un likās, viņas acis iemirdzas aiz sajūsmas. Es jau biju ieplānojusi pavadīt vakaru ar grāmatām un televizoru. Un arī ar saldējumu, ja būs vēl kāda kārba palikusi no brīvdienām. Bet tad kaut kas lika man pārdomāt.
„Izklausās labi.” Noteicu un padzēros kolu. Man kādreiz vajadzētu iziet no mājas, savādāk kādu dienu es pieaugšu pie dīvāna kā sēne un visu savu atlikušo mūžu man nāksies pavadīt uz tā.
„Mēs piedalāmies!” Robins un Skots iesaucās unisonā. Margarita apstiprinoši pamāja. Tātad, mēs visi ejam. Burvīgi.
Šeit 1. nodaļas nobeigums tiek norauts nost, īstenībā tur sākas ekšens, bet ja jums patika šī daļa, tad varbūt ielikšu arī tālāk.
++
