Vienu nakti, nenāca miegs, un mani māca garlaicība tad pēkšņi vieta lieta ieskrēja man prātā un nolēmu pamēģināt, rezultāts tāds sanāca, vērtejiet paši...
Paradoks
-Skaistas debesis, vai ne?
-Jā!
-Tu kādreiz esi domājis par nāvi?
-Priekš, kam man domāt par, ja man ir dzīve ko dzīvot un šajā dzīvē esi tu man.
-Es gan esmu, par to kā ir otrpus?
-Un kā ir?!
-Neesi tik sarkastisks, pietam, tā ir nopietna tēma! Bet zini par ko es vissvairāk esmu domājusi?!
-Nu nezinu, pateiksi uzzināšu.
-Par to, kāda būtu psaule, ja manis tajā nebūtu?
-Un... kāda tā būtu? Jo mana pasaule neeksistētu, to es tiešām zinu!
-Nezinu. Kā profesors teica – Ir miljons variantu un tikpat daudz versiju par to, kas būtu ja būtu.
-Mjā... vispār runājot par profesoru... SHAIZE! Cik jau pulkstens, mēs vakara lekcijas nokavēsim! Un tu zini, kas tad būs...
-Ak dievs! Cerams paspēsim!?
-Paspēsim, ja skriesim ātri!
-Tūlīt paķeršu jaku! Viss ejam!
-Seko man, es zinu īsāku ceļu!
Kaut kur 8 kilometrus no vietas, kur divas dvēseles, kas iemīlējušas vienu otru un steidzās uz vakara lekciju, bija sastrēgums. Šajā sastrēgumā sēdēja kāds vīrs, zolīdi ģērbies un visu laiku signalizējot un bļaustoties, lai brauc uz priekšu. Nemitīgi atskatties savā rokas pulkstenī un purpinot zem deguna: “Es nedrīkstu nokavēt! Nedrīkstu!”. Beidzot “korķis” izkustējās un vīrs sāka aizvien manīgāk spiest gāzes pedāli un grozīt stūri, lai pēc iespējas ātrāk tikt uz priekšu. Beidzot satiksme “aizgāja” un varēja spiest pilno atļauto ātrumu, taču šis vīrs nolēma to pārsniegt, lai laicīgi tiktu uz kāzām. Neilgi pirms pamatīgākas uzgāzēšanas viņš pamanīja sastrēguma cēloni, bija plīsis ūdens vads, dēļ kura norisinājās remontu darbi. Viņš palielināja ātrumu nedaudz vairāk par atļauto, jau nepilnus 5 metrus viņš bija no krustojuma, turpat pretī tam krustojumam uz lekciju steidzās divi jaunieši, iedegās oranžā gaisma, vīrs tik pāris metrus bija no gājējpārejas, viņš “uzdeva” gāzi, cerēdams izprukt ātrāk...
Atskan spalga bremžu skaņa... visi apkārtējie atskatās uz skaņas avotu, cilvēku sejās lasāms izbrīns un pārsteigums... meitene kuras puisis bija aiz viņas atskatās, izkliedz vārdus... iestājas sekundes klusums... puisis pārripo pāri mašīnai un nokrīt aiz tās pāris metrus tālāk. Atskan kliedzieni. Puisis nokrīt... lēna elpošana, viss itkā lēnām saplūst, pieskrien kāds tēls klāt, tā ir viņa mīļā, pēc roku pieskārieniem viņš spēj to atpazīt...
-Nemirsti! Turies! Tūlīt ātrie būs klāt! - izmisuma, baiļu un šokā viņa kliedz viņam, turot viņa asiņainās rokas, puisis mierinoši atbild – es redzēšu otru pusi...
Kaut kur tālumā miglaini var dzirdēt ātrās palīdzības signālu. Vainīgais šoferis, nesaprastams, kas notiek, izkāpj no mašīnas, ieraugot notikušo, nometas ceļos un sāk raudāt žēluma asaras un lādējot sevi.
Jau pēc mirkļa klāt ātrie, puisis sāk jau zaudēt samaņu un knapi ko dzird un redz, viss ir gluži kā kosmosā. Vēl pēc mirkļa virs viņa parādās pajauna cilvēka seja, šī persona skaļā un mierinošā balsī saka, lai viņš turoties, ka viņu uzdabūs uz kājām.
Viņa acis lēnām aizveras, galvā uzplaiksnī kaut kādas sen aimirstas, bet patīkamas atmiņas.
Likteņa sakritība, vīrs, kas ar savu mašīnu steidzās uz savām kāzām, gluži kā nāves pakļautais paveica savu darbu. Bet vai kas maz būtu mainījies, ja vīrs iepriekšējā vakarā nebūtu svinējis savas pēdējās brīvības ballīti un nebūtu tik dikti piedzēries,nebūtu tad no rīta nogulējis un steidzies nebūtu ar'. Vai, maz, kas būtu mainījies, ja viņai no somas neizkristu grāmata un puisis neapstātos, lai to paceltu fiksi. Iespējams, bet varbūt arī ne, iespējams šoferis būtu kādu citu notriecis vēlāk, vai ietriektos kokā, ir miljons variantu un rezultātu, kas būtu noticis savādāk.
