Vai jums ir kādreiz gadījies tā, ka jūs Rīgā iekāpjat savā dārgajā, koptajā un mīlētajā M6 un kopā ar seksīgu sievieti dodieties roadtripā uz tuvajām ārzemēm, bet no šī ceļojuma mājās atgriežaties pie veca bembja stūres, ar sievieti, kura ar jums negrib pat sarunāties? Jums nav tā gadījies? Laimīgie! Man tā gadījās vēl pāris mēnešus atpakaļ.
Mani uzticamākie sekotāji būs pamanījuši, ka februāra sākumā savos soc. tīklos dalījos ar piedzīvojumiem no Lietuvas, no kuras es neplānoti atgriezos mājās ar 2001 gada BMW E46. Vairāki no jums ir prasījuši, kāpēc par to neko neesmu pastāstījis sīkāk, jo īpaši tāpēc, ka spreižot pēc maniem ierakstiem soc.tīklos varēja spriest, ka to visu notikumu pavadīja traki piedzīvojumi. Tā ir taisnība, tas bija viens traks roadtrips, tāpēc, lai arī vasara ir praktiski te pat aiz stūra, beidzot esmu saņēmies uzrakstīt manus ziemas piedzīvojumus Lietuvā.
Tātad, ziemā ar Sandru turpinājām regulāri tikties manā dzīvoklī. Jau vairākkārt esmu minējis, ka mani nepamierināja tāda randiņu vienveidība un Sandras noslēpumainība. Biju jau pa kluso uzzinājis viņas īsto personību, bet Sandrai to nebiju atklājis, tomēr vienā no reizēm kad viņa devās mājās pēc pavadītām pāris stundām manā dzīvoklī, es tiešā veidā viņu konfrontēju: “Tevi mājās vīrs gaida, ja?” Sandra pārāk nesamulsa, bet nopietni pārjautāja, vai tiešām vēlos par to runāt, vai nebūtu labāk, ja mēs šo jautājumu atstātu līdzšinējā statusā. Es atbildēju, ka vairs neesmu ar mieru šādai noslēpumainībai un gribu zināt patiesību. Tad nu nāca tā nopietnā saruna. Long story short: Sandra apstiprināja manas aizdomas, ka viņa ir precējusies un viņai ir divi bērni. Pēdējo pāris gadu laikā vīrs ir pārstājis viņai pievērst uzmanību, un kaisle starp abiem ir zudusi. Par šķiršanos viņa domā, bet tam vēl nav nobriedusi. Sandrai ir pamatotas aizdomas, ka vīrs viņu krāpj, un viņa pat vīru ir konfrontējusi ar to, bet bez rezultātiem. Tāpēc Sandra arī ir izvēlējusies sev neliegt sānsoli ar mani. Tajā visā klausoties un par to runājot pie sevis nodomāju – bļin, laipni lūgti pieaugušo dzīvē!
Līdz šim visi mani sieviešu piedzīvojumi pārsvarā skāra tikai mani un to otru cilvēku, bet šeit vēl ir iesaistīta vesela ģimene. Tomē visu apsverot izvēlējos par to pārāk daudz nedomāt. Primāri tā tomēr ir Sandras morālā izvēle. Protams, lai cik disfunkcionāla tā nebūtu, ģimene tomēr ir vērtība, un, ja es būtu jau no sākuma zinājis, ka Sandrai mājās ir vīrs un bērni, tad diez vai būtu šajā afērā ielaidie. Bet tagad, kad jau esmu tik ļoti pie Sandras pieradis, un tā kā pēdējo nedēļu laikā jau nojautu par šādu scenāriju, tad nolēmu izbaudīt Sandras kompāniju tādā kapacitātē, kādā viņa man to ir gatava piedāvāt. Ja man liktos, ka Sandras vīrs mājās nevar sagaidīt savu sievu, pēc viņas ilgojas un mīl viņu, tad nebūtu ar mieru būt trešais ritenis šajās attiecībās, bet man tiešām radās iespaids, ka viņu arttiecības ir mirušas jau kādu laiku, un es spēju iztēloties, cik grūti sievietei ir dzīvot kopā ar vīrieti, kurš viņu neiekāro un nepievērš uzmanību. Manā kompānijā Sandra izbauda to ko vīrs viņai nespēj dot. Kā arī, šāda situācija ļauj arī man būt pilnīgi brīvam un neuztraukties par maniem “sānsoļiem”. Atcerējos, ka man vēl aizvien bija saglabāts Sintijas (meitenes no Dāvja ballītes, kuru es un Alise nejauši aplējām ar dzērienu) telefona numurs, un pāris reizes biju iedomājies viņai uzrakstīt, bet vienmēr domas aizskrēja kādā citā virzienā. Tomēr tagad, kad zinu, ka Sandra man neko vairāk par randiņiem dzīvoklī nevar piedāvāt, beidzot atļāvu sev uzrakstīt pāris flirtējošas ziņas Sintijai. Viņa atbildēja, un mēs sākām Whatsapp flirtu.
Tomēr februāra vidū, beidzot radās iespēja ar Sandru izrauties ārpus mana dzīvokļa. Darba darīšanās man vajadzēja aizbraukt uz Viļņu. Neko daudz necerot, piedāvāju Sandrai braukt līdzi, un viņa pārsteidzoši piekrita. Pateica, ka izdomās iemeslu kāpēc viņai jābūt Lietuvā uz divām dienām, un labprāt man dosies līdzi. Cool. Es norezervēju viesnīcu diviem uz vienu nakti pašā Viļņas centrā, un pēc vairākām dienām devāmies roadtripā uz Lietuvu.
Pats brauciens turp un brīdis, līdz izčekojāmies no viesnīcas nebija ne ar ko īpaši interesanti – turpceļā paēdām kādā Lietuvas ceļmalas krogā, kad ieradāmies Viļņā, man bija nelielas darba darīšanas, tikmēr Sandra devās šopingā pa pilsētu. Pēc tam mēs paēdām romantiskas vakariņas restorānā, un viesnīcā, kā jau varēja sagaidīt pēc skatiena Sandras acīs visas dienas garumā, nodevāmies kaisles pilnam vakara noslēgumam. Interesantie notikumi risinājās tikai nākamajā dienā, kad vajadzēja braukt atpakaļ mājās. Pēc check-out devāmies uz mašīnu, un, mēģinot to pielaist, sākās joki.
Mans M6 paziņoja, ka ir radušās kaut kādas problēmas ar signalizāciju, un es nevarēju dabūt auto pie dzīvības. Caur apdrošināšanas firmu nogādājām auto vietējā BMW centrā, kur solīja visu salabot, bet tas prasīs vismaz pāris dienas. Ok! Ko darīt? Es jau mierīgi varētu vēl padzīvoties pa Lietuvu, bet Sandra, protams, nevarēja to atļauties. Jo īpaši tāpēc, ka viņai mājās vajadzētu būt agrā pievakarē vēlākais. Sākām štukot idejas. Varianti, protams, bija, tomēr ar autobusu mēs abi negribējām kratīties, uz dienas lidmašīnu vairs nepaspējām, bet nākamā bija vēlu vakarā, un līdz Rail-Baltic vēl jāpaciešās pāris gadu desmiti. Sākām rēķināt, cik līdz LV izmaksātu CityBee, kad pēkšņi man prātā ienāca ģeniāla doma – kāpēc īrēt mašīnu, ja var to nopirkt!? Sāku meklēt onlinā variantus, un ļoti ātri atradu ko patiesi interesantu. Redziet, pirms kāda laika baudot ziemas priekus es paliku grāvī ar savu M6 un man palika reāli štromīgi par savu eM’ku. Būtu baigi žēl šo mašīnu pamatīgi saskādēt tikai lai iegūtu nedaudz adrenalīna ziemas priekos, tāpēc jau kādu laiku es apsvēru domu nopirkt sev winterbeeter’i. Autoplius.LT saitā es atradu tieši to ko es meklēju – 2001 gada BMW E46 320i kupeja, manuālis ar hidru, jau sagatavota ziemas priekiem par ļoti pieņemamiem 1500€. Sazinājos un izrādās mašīna atradās placī te pat netālu un mēs izsaucām taksi un braucām pakaļ manam jaunajam – vecajam bembim. Šķita jau, ka viss ar to ir atrisināts, bet īstie piedzīvojumi vēl tikai sākās.
Kamēr nokārtojām visas formalitātes, pagāja kāds laiciņš, kā nekā bija jāpiespiež auto īpašnieks steidzīgi doties brīvdienā satikt viņu un atbrīvot laiku visam. Kad papīri bija nokārtoti, bija jau vēla pēcpusdiena, vai pareizāk sakot pievakare. Sandra deva ziņu ģimenei, ka komandējums nedaudz aizkavējies, bet uz vakarpusi būs mājās. Viņa man neko tieši nepārmeta, jo nebiju jau ne pie kā vainīgs, bet teiksim tā – priecīga viņa arī nebija.
Kad visi dokumenti bija kārtībā, mēs devāmies ceļā uz Rīgu. Īsi pirms sešiem vakarā, kad vēl nebiju ticis ārā no Viļņas priekšpilsētām, notika nākamais piedzīvojums – manam jauniegūtajam bīterim, par kuru tikko biju samaksājis 1500 naudas, uzsprāga riepa! FU*K! Labi, ka tas nenotika uz šosejas lielā ātrumā, bet nu kā var tā neiet? Rezerves riepas protams, ka nebija. Tuvumā nevienu servisu nemanīju, un pēc googles spriežot tuvākais bija kādu 25 minūšu brauciena attālumā. Zvanīju evakuatoram, kurš bija pieejams, bet kad prasīja uz kurieni mūs vajadzēs vest, es paziņoja, ka uz tuvāko riepu servisu. Evekuātora operātors neizpratnē man pārjautāja, vai es zinu cik ir pulkstens. Protams es zināju, ka ir jau gandrīz 18.00, bet pajautāju, ka jābūt taču kādam servisam kas strādā arī vēlās stundas. Tomēr par izbrīnu man, izrādās Viļņā gandrīz nav iespējams atrast nevienu servisu kas strādā pēc ofisa darba stundām. Jebkurā gadījumā, evakuātors varēja mums būt pakaļ tikai aptuveni stundas laikā, kas mums galīgi nederēja. Sāku meklēt googlē tuvākos servisus, kas varētu vēl strādāt, un jau iepriekš minētais 25 minūšu brauciena attālumā esošais googlē rādījās vēl kā “open”. Sandra šinī brīdī reāli sāka besīties un uztraukties, pieprasot, ka viņai tiešām vajag mājās ASAP. Ko darīt? Sēdāmies mašīnā un ar visu plēsto riepu devāmies šī servisa virzienā. Waze rādīja, ka būsim tieši ap 18.30, bet vāze jau nezināja, ka braucam ar plēstu riepu uz gandrīz plika diska. Pajokoju, ka jocīgi, ka Waze nav paredzējis opciju “braucam ar bojātu riepu”, bet Sandrai tas nelikās smieklīgi. Uzzvanīju servisam, un paskaidroju situāciju, palūdzu, lai nedaudz uzgaida, jo nepaspēsim līdz 18.30. Leitis tur otrā galā tā pūta un pukojās, ka es viņam piesolīju 50 eiro bonusu, ja viņi mani sagaidīs. Tas mainīja sarunas dinamiku, un teica, lai braucu vien. Mēģinot nesabeigt disku es lēnām čubināju ar avereikām pa Viļņas priekšpilsētas ieliņām, kamēr Sandra nervozi knosījās blakus krēslā. Šis viss man atgādināja to reizi, kad ar Annu iestrēgām kupenā braucot mājās no manas vecāku vasarnīcas. Kaut kā man tie roudtripi ar dūdām pārāk bieži beidzās ar nestandarta situācijām. Toreiz gan viss beidzās labi, un Anna pat bija baigi priecīgā atpakaļceļā, ka viņa sarunāja lauku puišu palīdzību. Diez kā Sandra varētu izrādīties šīs situācijas glābēja? Iztēlojos kā mēs aizbrukuši uz servisu atklājam, ka džeki jau aizbraukuši mājās, un Sandra izmisuma vadīta ielaužas servisā un nozog riepu kuru pati nomaina – tas būtu interesants pavērsiens. Diemžēl tā nenotika, un viņa turpināja būt ļoti vēsa pret mani visu atlikušo ceļojuma laiku.
Kā beidzās mūsu vakars? Lasi TE
