Vilki sakotnēji tika izveidoti kā teritorijas un grupas locekļu aizstāvji. Tie no sākta gala ģērbās melnā, lai tos viegli varētu atpazīt. Tos iecelt, kā arī izslēgt, bija tiesīgs tikai tai mirklī esošais līderis. Vissbiežāk vilki ir stiprā dzimuma pārstāvji, bet kādreiz parādās arī pa kādai ļoti viltīgai meitenei. Tad tās tiek sauktas par lapsām, un ,visbiežāk viņu uzdevums ir spiegot. Vilku pozicijās esošie cilvēki iegūst imunitāti no spēlēm, taču, kad pozīcija tiek pazaudēta, arī imunitātes vairs nav.
Būt vilkam nemaz nav vairs tā kā bija kādreiz. Līderu lielās varas dēļ vilki ir kļuvuši par sulaiņiem un miesassargiem. Tiem javeic visi netīrie darbiņi, par kuriem līderis uztāj, kā arī jasargā līdera dzīvība kā savējā. Ne reizi vien vilkt ir ieguvis līdera pozīcijas, kad iepriekšējāis ir pārāk uzticējies vilkam. Vai vispār ir iespēja uzticēties kādam, ja jebkurš var iedurt dunci tavā mugurā.
Vilka pavadītas mēs ar Keisiduju devāmies uz metro. Kā metro durvis aizvērās, mēs bijām neitrālā zonā, līdz ar to drošībā, vilks vairs nebija nepieciešams. Prom no ielām, mēs kļūstam par parastām draudzenēm, kas dodas atpūsties un iepirkties, taču nedrošības sajūta mūs nekad nepameta.
- Mēs jau varējām atnākt vienas. – Smagi nopūtos un apsēdos, kur tik pat kā nebija ļaužu. Man nepatika palikt parādā, lai arī par to, neko pretī neprasa.
- Vai patiesi? - Aizskartā balsī sacija Keisidija, kas apsēdās ļoti lēni un uzmanīgi, pietuvojoties pie stieņa, kur parasti pieturās kājās stāvošie.
- Es nevēlos tevi pārprast. – Es biju neizpratnē, arī Keisidijai līdz šim, nav paticis izmantot vilku pakalpojumus.
Meitene nekautrēdamās pacēla krekliņu, kur pavērās skats uz zilumiem. Kad neizpratnē uzlūkojos draudzeni, viņa nekavējoties paskaidroja.
- Es tikai gāju mājās viena no pastaigas ar suni. Labi, ka mazais Kenzo aizbēga līdz mājām kā to atlaidu vaļā. –
Citu ielu pārstāvji mēdz pārtvert kādu no mums, lai mēs neaizmirstu savu vietu. Mēs skaitijāmies vieni no vājākajiem. Suņus, tie parasti nogalināja, bet ļaudis piekāva. Pēdas no pāri darītājiem, tie atstāja tikai un piesegtās vietās, lai nevienam nerastos jautājumi. Neviens no mums nekad nav iedomājies sūdzēties, tieši tāpēc tik daudz briesmīgu lietu atkārtojas atkal un atkal.
- Aizbēgt nebija iespējams, ja? –
- Ne mazākās. – Keisidijai sariesās asaras, taču viņa ātri tās apslāpēja. – Viņi bija četri un tik labi trenēti. –
- Piedod, man neienāca prātā. – Radās žēluma sajūta. Ja es būtu zinājusi, neko nepārmestu. Un man bija vainas apziņa, ka nebiju ar viņu, jo tad pastāvēja lielāka iespēja aizbēgt un pretoties.
- Savādākais bija tas, ka man ne pirktu nepiedūra puiši, tam bija domāta sieviete, puiši mani tikai turēja. –
- Ka es tev saku, viņiem ir pavisam citi uzskati par dzīvi un vērtībām. – Es vienmēr biju uzskatijusi, kā ir pie mums, nav citās ielās. Ja būtu iespēja, es jau sen būtu pametusi šo vietu, taču tas ir iespējams tikai pusmūžā, kad vairs nav iespēja radīt pēcnācējus.
- Kļūsti par lapsu un tad varēsi visu noskaidrot un pasūdzēties Šeinam. – Draudzene ņirgājās par mani.
- Ah... Runājot par Šeinu. – Jau pavisam biju aizmirsusi paziņot jaunumus, ko uzzināju. – Vakardienas spēlēs uzvarētājai tika uzstādīts ultimāts. Viņas imunitāte turpināsies tik ilgi kamēr viņa gulēs ar Šeinu. –
- Slimiķis! Tesai ir tikai 17 gadi, un cik Šeinam? 25? - Keisidija grozīja galvu uz apli, it kā pa mirklim mainot virzienu, gluži kā pirms treniņa.
- Tieši par to es arī runāju. - nespēdama nosēdēt mierīgi, es visu laiku dīdijos. - Ja nemaldos, tad šomēnes viņam paliek 26. Tu zini ko tas nozīmē?-
- Ne īpaši. - Meitene nebija tik ļoti ieinteresēta.
- Viņš sāk meklēt sievu. - Es devos pie durvīm un draudzene man sekoja saķerdama vēderu.
- Neuztraucies! Tev tas nedraud, tu esi zemāka par zāli. -
- Piesardzība nekad nenāk par ļaunu. - Augsti pacēlu galvu un aizvēru acis.
- Hā ha. - Sarkastiski nosmējās. - Ja tu būtu piesardzīga, tu neklaiņotu viena. -
Griezienā izlecu no metro, un lūkojos kā mana draudzene piesardzīgi spēra soļus. Mēs parasti braucām uz centru iepirkties un tad parkā apgūlāmies zaļajā zālē un vienkārši gulējām, atslābinājām muskuļus, kas ikdienā bija sasprindzināti tik līdz bijām ārā pa mājas durvīm. Lai arī Keisidijai neatzinos, taču ar skaudību vēroju bezrūpīgās meitenes, kas čaloja par intrigām un puišiem. Man šķiet, ka viņu dzīve ir tik viegla un interesanta. Kā gan vēlētos tādu dzīvi!
- Vai zini, kad man paliks 27 gadi, es pārvākšos un dzīvošiu mazpilsētā. – Es gari nopūtos un samiedzu acis spožajā saulē.
- Astoņu gadu laikā vēl daudz kas var mainīties. Vai tu riskētu ar savu tuvinieku dzīvību savtības dēļ? – Meitene vienmēr bija pesimistiski noskaņota un raugās uz dzīvi ar plaši atvērtām acīm.
- Bet visus es pierunāšu braukt līdzi? - Pati par savu domu biju nepārliecināta.
- Mēs nezinam kas tajā gadā būs līderis un kādi būs likumi. -
- Nezinu, vai būs kaut kas briesmīgāks par esošo! Par aizbēgšanu nāves sods jau ir galējais līdzeklis. – Viegliem vēzieniem plūkāju koši zaļo zāli, un metu gaisā. Vēroju kā tā nosēžas uz mani.
- Grasies visu mūžu bēguļot? -
- Brīvības labad visu! – Aši piecēlos kājās, jo sapratu, ka biju piemirsusi iegādāties jaunus sporta apavus, jo ar vecajiem vairs nevarēju tik ātri paskriet kā gribētos.
- Palīdzi man! - Keisidija izstiepa rokas, arī vēlēdamās piecelties kājās. Uzrāvu meiteni kājās, bet viņa skaļi iespiedzās sāpēs.
- Pārbaudījies pie ārstiesm? - Uztraucos par draudzenes veselību.
- Vai tu traka? Viņiem rastos jautājumi. - Visvairāk mani tracināja šo cilvēka bezrūpība par savu dzīvi un veselību. Vai man vienīgai rūp galvenokārt es pati un tikai tad citi? Vai patiesi tad esmu egoiste?-
- Vai dzirdēji, ka Šeins grasās ieviest sagatavošanas grupu- iesaukt un apmācīt puišus no 13 gadu vecuma?-
- Absurds! Gan jau Šeinam šī doma izgāzīsies kā veca sēta. Nebūs jau pirmā reize! - Izrādot savu atbalstu uzliku roku meitenei uz pleca.
