http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-sapni-75/743464
Ielu sapņi. Beigas.19
Epilogs.
Gandrīz divus gadus vēlāk.
-Es esmu gatava,- es sacīju un pasmaidīju. Bens ielika man matos sprādzīti, un apmierināts par sevi pasmaidīja,- Kā es izskatos?
-Tu izskaties lieliski, čipiņ,- Bens pasmējās,man riebās tā stulbā iesauka, kura mani vajāja kopš dienas, kad uzrados pie viņiem, bet Benam tā šķita pielipusi, un es samierinājos. Bija citas lietas par ko domāt- Kā jūties savā īpašajā dienā, boss?
-Es jūtos labi,- es bailīgi sacīju un visi, kas bija telpā, unisonā iesmējās,-Nervoza, bet labi.
-Nu tā tam vajadzētu būt,- Leila pasmaidīja un pastiepa telefonu mums priekšā, lai uzņemtu selfiju, ko mēs tik bieži darījām,- Lieliska bilde. Instagrams, karstais taustiņš “neķītras līgavas”- viņa iesmējās. Es dzirdēju žēlu balstiņu ieraudamies un piecēlos kājās, lai izņemtu no šūpuļa manu meitiņu, kuru lielais tracis bija pamodinājis. Pieglaudu mazo brīnumu sev klāt un noklāju meitiņas galvu ar skūpstiem. Emīlija bija mana kopija, un mans acuraugs. Viņa gan bija mantojusi sava tēva acis, bet manus gaišos matus,un pat trīs mēnešu vecumā mazulīte bija mājas princese. Un kā nu ne, kopš mēs uzzinājām, ka viņu gaidām, es un viņa tikām sargātas vairāk par jebko. Šia, mana īstā mamma, paņēma mazulīti no manis un lika man atgriezties savā vietā, un es nobolot acis apsēdos atpakaļ pie galda. Meitenes nedaudz pielaboja manu meikapu un es nespēju beigt just satraukumu, kas manī auga. Šī diena man bija īpaša,jo tas apliecināja, ka es beidzot būšu laimīga.
-Ir laiks,- Džošua sacīja un sabučoja mani uz vaigiem,-Tu izskaties lieliski,- brālis sacīja. Apķēros viņam ap kaklu. Džošua bija iestājies armijā, un speciāli manis dēļ atbrauca uz manām kāzām. Vairs nebija pamata uztraukumam,tāpēc mans brālis varēja darīt to, kas viņam tiešām patika,un būt mūsu valsts lepnums. Es grīļīgi spēru soļus,jo tos saraudzīt traucēja mans lielais, augošais puncis, kurā es nēsāju mūsu dēliņu Evanu, un jutos vēl nemierīgāka.
-Kāpnes,- es bailīgi iesaucos un ieķēros tēta un Džošua rokās.
-Nebaidies,- tētis mierināja,- Mēs tevi neizlaidīsim no rokām. Taču jāatdod tevi vīram.- viņš man uzsmaidīja un es lēni kāpu lejā pa kāpnēm, kur mani pavadīja aplausi.Uzsmaidīju Eliotam, kurš ar Leilu stāvēja nomaļus un gaidīja savu mazo brīnumu, un Sonju ar Ītanu, kuri nespēja beigt viens uz otru skatīties. Kad pēdējais solis bija pārkāpts un man priekšā bija rožu kaisīts ceļš, es sajutos drošāk un spēru soļus sava topošā vīra virzienā, atcerēdamās visu garo ceļu, kas bija jānoiet, lai mēs tiktu šeit,kur mēs bijām.
Kad bija zināms,kur ir visi čipi, it visi jutās mierīgāki, un gandrīz gadu es un Edgars ceļojām pa pasauli, veikdami sarunas un pārrunas ar bandām, un panācām vienošanos, ka čipi tiks sadedzināti un iznīcināti. Bandas ar to bija mierā,un arī mūsu dzīvē beidzās melnā josla. Bandas savstarpēji sadarbojās un mēs radām jaunus draugus. Tā varētu teikt,ka Sonja satika Ītanu, kam es biju cēlonis, jo man šķita, ka viņi abi būs saderīgi.Protams, ne viss bija ideāli,jo ilgi un dikti es un mans vīrs nevarējām tikt pie bērniņa,un,kad atmetām cerības, Emīlija pieteicās un tika gaidīta kā lielākais dārgums. Un,kad biju pierādījusi savas spējas un norūdījusies, Edgars iecēla mani par galveno, un es uzņemos lielo atbildību uz sevi. Un man tas patika. Tā bija mana vieta zem saules.
-Agnese,kāzas,- Džošua atgādināja un es iesmējos, un pacēlu skatienu uz savu topošo vīru, kurš smaidīja platu smaidu.Es tiku nodota sava vīra rokās un mēs kopā pagriezāmies pret mācītāju, lai vienotu mūs kopīgām laulības saitēm.
Šoreiz uz mūžiem. Vai vismaz uz kādu laiku.
Es ceru.
Beigas.
Paldies,paldies paldies visiem maniem uzticīgajiem lasītājiem, kas man palidzēja šo stāstu veidot,komentēja un atbalstīja mani ar plusiem, bombardēja ar vēstulēm, un galvenokārt, paldies par pacietibu un laiku, un emocijām,kuras veltījāt manam garadarbiņam, jo tas ir iemesls,kāpēc es rakstu.Paldies, ka iedzīvojāties manā fantāziju pasaulē, un, jā, es zinu,ka beigas ir visai vienkāršas, bet man pārsvarā beigas ir skumjas,tāpēc nolēmu beigt stāstu uz pozitīvas nots,Ceru,ka atbalstīsiet mani arī turpmāk, un es jūs mīlu ļoti,ļoti, ļoti. Bučas, un skūpsti,Paldies jums. Bez jums šis nebūtu izdevies.