Ielu sapņi (60)8

Bija grūti tam noticēt un es turēju rokās drukāto bildīti, ko ārste man bija iedevusi. Es nejutu nekādas pārmaiņas, bet tās reāli notika. Manī auga jauna dzīvība, un pēc deviņiem mēnešiem es kļūšu par māmiņu. Tas lika man priecāties un skumt vienlaikus. Jo tas nozīmēja lielākas briesmas man un mazulim.

-Braucam,- Bens sacīja un iekāpa mašīnā. Uzlikusi rokas uz vēdera, es apsēdos mašīnā un aizsprādzēju drošības jostu,- Tas ir dīvaini, ne? Tu kaut kam tici, un tad izrādās...

-Jā,- es sapratu, par ko viņš runāja,- Es joprojām ticu.. bet tagad ir citādi,- es uzmetu skatienu plakanajam vēderam. Smaidot palūkojos ārā pa logu, kur varēja redzēt sauli austam starp koku galotnēm, un nespēju noticēt. Es tiešām ceru, ka man būs vēl viens dēls ko Edgaram dāvāt. Bet to es uzzināšu tikai gandrīz pēc pusgada..

Bens klausījās Ne-yo dziesmas, un es pavisam aizmirsos.  Bija sākusies jauna diena, un es nemaz nebiju gulējusi. Bens nogriezās mūsu piebraucamajā celiņā, un mēs abi izkāpām no mašīnas, kur Linda viņu jau gaidīja. Meitene apķēra puisi un veltīja man smaidu. Pamāju abiem un devos mājā, kur man pretī bija Džošua, kurš turēja rokās Evanu, kas zīda pudelīti.

-Sveiks,- es sacīju un aizvēru durvis,- Kā Evans uzvedās?

-Varbūt iesākumam pasaki, kur tu biji?- Džošua bija noskaities, un iedeva mazo man,- Tu un Bens vienkārši kaut kur nozūdat. Man neviens neko nevar pateikt?

-Piedod, tas bija steidzami,- es atteicu,- Es biju pie Edgara, un tad mēs ar Benu bijām citā slimnīcā, un...- es jutu, ka piesarkstu un ar mīlestību paskatījos uz brāli,-  Es esmu gaidībās.

-Jau?- Džošua apstulba un viegli mani apskāva,- Apsveicu, un kas par dzimumu?

-Džo, es taču nezinu,- es iesmējos,- Viņš ir nupat, nupat sācis augt. Viņš ir tikai nupat sācis augt. To mēs uzzināsim vēlāk,- es sabučoju Evanam vaidziņus un mazais man pasmaidīja,- Tev būs māsiņa vai brālītis, mīļumiņ,- es dūdoju un šūpoju mazo rokās,- Mans mazais mīļumiņš, es tevi ļoti mīlu,- sabučoju mazo.

-Labi, es došos apciemot Edgaru,- Džošua sacīja,- Tu droši vien dosies gulēt.

-Jā,- es tieši tajā laikā nožāvājos. Brālis pagāja man garām, un es ar Evanu uzkāpu uz augšstāvu. Noguldīju mazo gultā un sāku kutināt viņam rociņas un kājiņas, un noklāt mazo ar skūpstiem. Nekad iepriekš nebiju bijusi tik laimīga.- Evan, Evan, tu pati nevari iedomāties, tu būsi vecākais brālis kādam ļoti laimīgam mazulītim,- es dūdoju. Evans sāka atdarināt mani un savā mazuļu valodiņā dūdoja “babababa” skaņas, un cieši lūkojās manī. Pati apgūlos, pacēlu mazo gaisā un pieglaudu sev klāt. Atkal un atkal. Atkal un atkal.- Tu esi tāds siržulauzējs, mazuli, tu meitenēm patiksi,- es ucinājos un sabučoju mazajam vaidziņus un pieri,- Tu esi viens ļoti, ļoti burvīgs mazulis, tu zini? Tu zini,- es viņu sāku kutināt, un mēs abi pamatīgi izsmējāmies. Evans sāka miegoties un es sakārtoju segu “čūskiņā”, ko apliku viņam apkārt kā drošības balstu un apsedzu mazo ar plānu sedziņu. Gandrīz uzreiz viņš aizmiga un es, pievērusi acis, aizmigu viņam blakus.

***

-Mīļā?- mani modināja pazīstama balss un es strauji atvēru acis,- Edgar? Tu jau esi mājās?- es šokā jautāju un viegli viņu apskāvu,- Evans vēl guļ?

-Jā, aiznesu viņu uz gultiņu,- mans mīļotais atteica un apsēdās man blakus uz gultas.- Kā jūties?

-Tu to prasi man? Kā tu jūties? Vai tev viss ir labi?-

-Tā īsti nē,-Edgars atteica,- Man vajadzēja ātrāk atgriezties mājās.. ir problēmas..