http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-sapni-19/734830
https://www.youtube.com/watch?v=UBQYrkIEqrw
-Bleik?- mana balss izklausījās kā nupat slīcinātam kaķēnam. Drebošām rokām piespiedu sevi atvērt durvis un izkāpt no mašīnas. Daļa manis gribēja nekavējoties doties atpakaļ, bet es sevi apturēju. Šīs bija manas mājas, mana pasaule.Lai kāda tā būtu, tā bija mana vieta. Bleiks mani pamanīja, un es redzēju, ka viņš nespēj noticēt savām acīm. Viņš apmulsis izdvesa manu vārdu jautājuma formā,bet nepakustējās. Krūtīs drebēja asaras, bet es neļāvu tām izplūst. Bleiks steigšus panāca man pretī un mani apskāva, cieši pieglauzdams sev klāt,- Bleik,ko tas nozīmē?
-Tev tas nebija jāredz,- Bleiks nikni izdvesa,- Kāpēc tu neesi pie viņiem? Kāpēc?- Bleiks izmisumā satvēra mani aiz delmiem un viegli papurināja,- Vai viņi zina,ka tu aizmuki?
-Viņi zina. Mani palaida,- Bleika spēks mani biedēja,- Lūdzu, atlaid mani, man sāp, Bleik,
-Tā ir Edgara mašīna, vai ne?- Brālis dusmās izgrūda,- Kas ar tevi notiek? Tev bija jāpaliek tur. Ak Dievs, tu esi tik stulba, ko tu esi izdarījusi? Vai tu maz to aptver? Muļķe,idiote,daune, egoiste,- Bleiks lādējās, un iespēra pa mašīnu. Man viņš pievērsa naidpilnu skatienu,- Tu esi pilnīga muļķe. Tu maz saproti,kas tagad notiks? Ko? Atbildi man, draņķe, tu zini?
-Kāpēc tu nogalināji mūsu tēvu?- es gandrīz viņam uzkliedzu. Šobrīd es jutos drosmīga, tomēr es vēlējos, kaut garām pabrauktu kāda mašīna, kas mani pasargātu. galu galā, Bleiks nogalināja mūsu tēvu. Kāpēc?
-Viņš mūs nodeva,un bija to pelnījis. Viņš pat nav mūsu tēvs,- Bleiks ļaunā balsī teica un nospļāvās,- Es izdarīju pakalpojumu,ka viņa vairs nav.
-Kā tu vari tā teikt?- viņa rokas beidzot mani atlaida,- Viņš varbūt nav mūsu tēvs, vienalga, bet viņš mūs uzaudzināja.
Bleiks saberzēja seju,- Aizveries, Klēra.
Man palika mute vaļā. Brālis nekad tā ar mani nerunāja.Nekad.- Ko tu teici?
-Kāp mašīnā. Fiksi,- Bleiks norūca un uzlūkoja Edgara mašīnu,- Tā lai tur paliek. Bet tu, brauksi man līdzi..
-Es nebraukšu līdzi tev,- es nomurmināju,- Es atgriezos mājās,un man priekšā ir šis.. Bleik!
-Muti ciet, nekliedz. Dari kā tev lūdzu, Klēra,- viņš manāmi atmaiga.- Es taču esmu tavs brālis. Es gribu,lai tev ir labāk.
-Bet, tētis..- nolādētie šņuksti padarīja manu teikto līdzīgu maza bērna pīkstēšanai.
-Klēra, ak kungs,- Bleiks noskaitās un kaut ko izvilka no kabatas un pielika man pie sejas. Centos to dabūt nost, bet tas sāpēja.- Tagad vismaz necel kņadu, un dari,kā saku, saprati?
Man riebās,ka viņš bija tāds. Tas nebija mans mīļais brālis. Asaras noritēja man pāri vaigiem un es kā lupatu lelle nosēdos viņam blakus. Viņš bija slepkava,ne gramu labāks par tiem tur, un viņš nogalināja tēti.. Kaut Edgars būtu bijis te. Apliku rokas sev apkārt un pametu skatienu uz mašīnu,kura palika tur stāvam. Klusi atvadījos no Edgara un pievērsos ceļam. Bleiks apsēdās man blakus, un savilka pirkstus ap stūri.
-Es gribēju atgriezties mājās..-
-Aizver muti, nolādēts. Tu pati nesaproti, kas tagad notiks?- Bleiks man uzmeta baiļpilnas acis,- Tev tur bija jāpaliek. Edgars iznīcinās visus mūs. Visus. Visus,ko tu pazīsti. Tu esi muļķe,muļķe, muļķe,- Bleiks sāka dauzīt stūri,- Pilnīga idiote. Ko lai dara,ko lai..
-Tu nogalināji tēti..- es klusi teicu, viņam gandriz nedzirdot.Man klēpī ritēja asaras. Tas nebija mans brālis Aizsēja man muti kā tādam sunim. Viss, ko es teicu skaļi, bija nesaprotama murmināšana.- Kur ir mamma?
-Čikāgā, drošībā,- Bleiks nomurmināja,- Klusē. Es domāju. Tu izjauci manus plānus.
Es klusēju. Skatījos ārā pa logu, lādēdama sevi par to, ka vispār piedzimu. Man nebija māju ne tur, ne te. Man vajadzēja bēgt, un sākt jaunu dzīvi, aizmirstot visu šo.
Bleiks brauca nenormālā ātrumā un es drošības pēc piesprādzējos. Viņš piestāja pie kāda veikala, uz kura bija atainotas maskas.- Gaidi mašīnā,- viņš piekodināja, un izkāpa no mašīnas. Viņš demonstratīvi aizslēdza durvis, un vienubrīd es domāju par to, ka izsitīšu mašīnai logu un aizbēgšu, bet tad atmetu šādu domu. Man nebija ieroča. Un tagad es zināju, ka Bleiks varētu mani nogalināt tāpat kā mūsu tēvu. Tētis.. es nošņukstējos. Tēt,piedod man..piedod, ka nepaspēju atvadities,par to, ka pazudu. Tēti, es mīlu tevi. Piedod man..-
Bleiks atgriezās ar diviem milzīgiem maisiem un iegrūda man tos klēpī.- Tev būs piecpadsmit minūtes laika, lai sataisītos, skaidrs?
-Uz kurieni?-
-Mēs brauksim uz balli.- Bleiks sacīja. Piepeši sajutu asas sāpes kājā un sāku kasīt vietu, kur biju sev iešāvusi. Piepeši man šķita,ka sajūtu kaut ko zem ādas, un tā nebija rēta. Tas bija kaut kas ciets.- Kas ir?
-Man vajag čurāt,- es noteicu. Bleiks pārbolīja acis, un apstājās mazliet tālāk no veikala,- Kusties ātri,- viņš nokomandēja. Steigšus izkāpu no mašīnas un paslēpos mežā. Novilku bikses, atkailinot ievainojumu kājas ikrā un pamanīju, ka man zem ādas kaut kas nedabiski mirgo. Ik pēc divām sekundēm es jutu kaut ko pulsējošu. Apsēdos uz zemes un centos saprast, kas tas varētu būt, un tad sapratu.
“Es visu zināšu” Edgars bija rakstījis. Sāpēs iekunkstējos un pakasīju sāpīgo vietu, nespēdama to izdabūt laukā. Edgars patiešām visu zināja. To skaitā manu atrašanās vietu.
Man kājā bija iestrādāts raidītājs.