http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-sapni-18/734637
https://www.youtube.com/watch?v=nU3a3DB8XdU
Es jutu, ka nāku pie samaņas. Manas maņas darbojās ātrāk par smadzenēm, un pirmais, ko es sajutu, bija vēsums un maigums pie ādas. Atvēru sagurušās acis, kur ieraudzīju bēšos griestus ar inkrustācijām zelta krāsā. Aptaustīju vietu sev apkārt, un sapratu, ka esmu gultā. Viss, ko no vakardienas atceros, bija tas, ka sabruku Edgaram rokās. Pacēlu segu un pamanīju, ka esmu apģērbta, bet ne tā, kā to atceros. Man mugurā bija satīna auduma mežģīņu naktskrekls, kas man bija svešs. Uz naktsgaldiņa man blakus bija nolikta burciņa ar augļu ūdeni, un es kāri to padzēros, ielikdama salmiņu mutē. Izskaloju sakaltušo rīkli, noliku tukšo burciņu malā, un izberzēju sāpošās acis. Par sevi lika arī manīt galvassāpes, un es klusi iekaucos. Noņēmu segu no kājām un piecēlos, bet par strauju, un man apreiba galva, tāpēc nācās pieķerties gultai atbalstam. Saturi sevi rokās. Es noņurdēju domās, un piecēlos kājās.
Atradu adītu jaciņu, un apmetu to ap pleciem. Man vajadzēja izvēdināt galvu, tāpēc devos uz balkona pusi pie rietumu puses. Atvēru durvis, un aizvēru tās aiz sevis, iziedama dzestrajā gaisā. Uz galdiņa atradās “Wallstreet” cigarešu paciņa un šķiltavas. Ieliku mazo stabiņu starp lūpām un ieelpoju dūmus. No neierastā toksīna organismā. Pārliecos pāri margai un palūkojos uz ainavu man priekšā. šeit es vēl nebiju bijusi, un skats mani apbūra. Kur vien pavērās paskats, bija manāms mežs un ezers, kurā atspoguļojās saules stari. Turpināju smēķēt, cenšoties nedomāt par to, ko darīšu, kad iziešu no istabas. Vienubrīd man šķita, ka kāds ienāca, bet tas bija tikai māns. Nodzēsu cigareti un atgriezos istabā, kur tagad uz gultas bija lapiņa, virs kuras bija melna roze. Saraukusi uzacis, iekāpu gultā, un paņēmu lapiņu rokās. Tas bija dienasgrāmatas ieraksts man nepazīstamā rokrakstā.
“Viņa ir kā striķis man ap kaklu. Viņas klātbūtne man apgrūtina elpošanu, bet es bez viņas nevaru. Tik ilgi esmu turējies tam pretī, ka tagad, tas, kas mani nogalina, padara mani dzīvu. Viņa man ir viss, un es viņai neesmu nekas. Viss, kas viņu sāpina, ir manis dēļ. Es nespēju izmest no galvas vakardienu. Kad mēs viņu uznesām augšstāvā, un Melisa viņai palīdzēja noģērbties. Viņas acis bija kā beigtai zivij. Viņa kliedza un lādējās uz mani. Un es zinu, es zinu, ka esmu vainīgs. Es zinu, ka nekas no šī nepalīdzēs, bet man nav ar ko par to runāt. Pašlaik es sēžu viņai blakus, viņa beidzot ir mierā. Līdz brīdim, kad viņa atkal ieraudzīs mani, un tas manu tauriņu nobeigs. Es nekad neesmu bijis mīksts, bet viņa mani tādu padara. Kad es viņai pieskaros, es jūtu, ka man ir sirds, un vēnās ir asinis. Es atkal esmu dzīvs. Ar viņu es nožēloju to, ko daru, bet tā ir daļa manis, un es nevaru. Es nevaru saturēt kopā divas pretējas puses. Man bija divpadsmit gadu, kad tēvs mani izmeta no mājām. Kopš tā laika es biju auksts. Es pirmoreiz nogalināju vecu vīru par maizes kukuli. Es ar to nelepojos, vienkārši noslēdzu emocijas. Un tad es sāku darīt pakalpojumus.. man tas iepatikās.. es visu uzbūvēju pats ar savām rokām, bet viņa.. viņa nekad nav pagaisusi no manām domām. Viņa ir daļa no manis. Viņa manī atdzīvina cilvēku. Tāpēc esmu pieņēmis lēmumu. Viņai tiek nodrošināta apsardze, kamēr esmu prom. Ja viņai kaut kas notiks, jūs visi atbildēsiet ar savu ādu. Kaut vai viņa nokrīt pa trepēm, man vienalga. Ja viņai būs kaut vai nobrāzums, jūs visi par to atbildēsiet.
Sonja un es dodamies prom uz nenoteiktu laiku. Klēras lūgums ir pavēle, un tas ir mans pēdējais vārds. Es zināšu, ka kaut kas nebūs kārtībā. Labāk ar to neriskējiet. Es zināšu. Edgars.”
-Ko?- es apmulsusi vaicāju,- Kāpēc?- saņurcīju lapiņu un nobraucīju ar plaukstām pa seju, lai it kā aizslaucītu izmisumu. Edgaram es kaut ko nozīmēju, un viņš nevarēja būt manā klātbūtnē, tāpēc pameta mani te, vilku bedrē. Kā vienas meitenes dēļ var vienkārši aizbēgt? Tagad viņa vērtība manās acīs drastiski kritās. Nožēlas pārņemta, izkāpu no gultas, un atlocīju lapiņu. Pārlasot rindiņas, manā sejā iegailējās viltīgs smaids.
-Un tomēr nemaz nav tik slikti,- es nomurmināju un iztaisnoju lapu,- Viss sanāca labāk, nekā iecerēts.- nosmīnēju un uzliku lapiņu uz gultas. Izgāju no istabas, kur mani jau gaidīja divi puiši, iespējams Bleika vecumā, kuri mani uzlūkoja... ar bailēm?
-Jums kaut ko atnest?- puisis jautāja. Papurināju galvu un pamanīju ieroci viņam žaketē,- Mis?
-Iedod man ieroci. Tagad,.- es centos izklausīties nopietna. Puisis paklausīja un es satvēru ieroci rokās, jūtot tā smagumu.- Paldies. Tagad pavadiet mani lejā,- es sacīju un abu puišu pavadījumā kāpu lejup pa trepēm, juzdamās savādi saviļņota. Es jutos svarīga, bet nedrīkstēju šīm jūtām pieķerties.
Iegāju virtuvē, kur pamanīju Džošua ēdam omleti. Mani ieraugot, viņam no mutes izkrita gabaliņš olas, un es valdījos, lai nesmietos. Situācija bija nopietna.- Labrīt, Klēra.
-Labrīt, Džošua,- es mīļi sveicināju,-Vai izlasīji brāļa vēstuli?
-Nu, izlasīju, jā, un?-
-Mans vārds ir pavēle, vai ne?-
-It kā..-
-Tad es dodos prom,- bravūrīgi paziņoju. Džošua neizrādīja nekādas emocijas, un tas man lika vilties.- Tu neko neteiksi?
-Ko man teikt? tā ir pavēle. Ej,- viņš vienaldzīgi attrauca,- Lai jauks ceļš. Tikai pārģērbies.
-Jau,- salutēju un devos augšup. Es jutos vīlusies. Biju gaidījuši, ka Džošua ārdīsies, un man būs patika vērot savu varu, bet tā nebija. Nebija nekā. Tikai vilšanās, ka viss bija tik vienaldzīgs. Iegāju Edgara istabā, kur atradās visas manas mantas, un ātri saģērbos. Līdzi neko neņēmu, un devos atpakaļ uz lejas stāvu.- Mašīnas atslēgas?
-Ņem,- Džošua joprojām bija nevērīgs, un pasniedza man atslēgas,- Lai jauks ceļš.
-Mhm,- es nomurmināju un devos uz mašīnu. apsargi man vairs nesekoja, un es jutos drošāk. Apsēdos vadītāja krēslā, ieliku atslēgu aizdedzē, gaidīdama, ka kāds man sekos, bet tā nebija. Cik vien ātri bija iespējams, izbraucu no piebraucamā ceļa, un pēc štata robežas sāku raudāt. Brīvība bija tik tuvu, bet kaut kas nebija kā nākas.. Man nebija naudas, un ļoti gribējās ēst, bet negribēju apstāties. Es gandrīz jau sagaršoju atkalsatikšanās prieku, kad strauji nobremzēju mašīnu. bija krēslains, un es pamanīju vīrieti, kurš vilka citu vīrieti. Drosme neļāva man bēgt, bet es arī nevarēju pakustētie no šoka. Izslēdzu starmešus un gaidīju., man nebija telefona, ar ko izsaukt policiju, bet es varētu to izdarīt vēlāk. Ja viss izdosies, es visu mūžu ķeršu tos, kas dara citiem pāri. Varbūt sākšu apmeklēt policijas akadēmiju.
Aizturējusi elpu, es vēroju vīrieti. Neviena mašīna nebrauca garām, un līdz manām mājām bija aptuveni pāris kilometru. Vīrietis iecēla līķi bagāžniekā un to aizcirta. Tad viņš pagriezās pret mani, un es pat no attāluma atpazinu šo seju.
Tas bija mans brālis Bleiks. Un līķis, ko viņš iecēla, bija mūsu tēvs.
