http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ieklausoties-Sapnos-12/747066
Acis šaudijās apkārt apburošajam dārzam un baltajai mājai. Es tiešām nezināju ko darīt. Bailes, kas bija iezagušās manā pakrūtē tur vēlējās palikt mūžīgi. Es sēdēju uz soliņa un nekustējos, mans prāts nespēja funkcionēt. Kad pagriezos lai ieraudzītu Fernando, es redzēju puiša sejā vel lielākas bailes, nekā izjutu pati. Māja bija neapdzīvota un par to liecināja krāsa, kas bija vietām kļuvusi brūna, aizaugušie dārzi, ieplēstā sēta un avīzes, kas vēstija, ka māja ir neapdzīvota jau divdesmit gadus. Ieraugot, ka melnais stāvs noeiet gar visiem ēkas logiem, lēnām sākot no trešā un beidzot ar pirmo stāvu, mana sirds sarāvās.
-Bēdz.- Fernando iebļāvās ar ieplestām acīm, es nespēju attapties, kad viņš mani milzīgā ātrumā rāva prom no mājas aizmugures uz priekšu. Mēs skrējām ļoti ātri, bet likās, ka skrienam kā gliemeži. Kad nonācām pie žoga, palīdām zem krūmiem. Fernando izlīda cauri sētai pirmais, un sniedza man roku. Kad es sāku līst cauri žogam, mani kāds parāva aiz kājas.
-Fernando.- Es kliedzu, man likās, ka tulīt zaudēšu samaņu, nekad savā dzīvē nebiju tā nobijusies, kā tagad.
-Keira.- Puisis klusi izdvesa, bet tad viņa roka atlaidās. Es tiku parauta atpakaļ. Es nespēju spirināties pretī, tiku nogāzta, saķerta aiz kājas un vilkta. Es redzēju spožās debesis un vēlējos kliegt, saukt palīgā, taču mana balss bija aizlūzusi. Vienā brīdī tiku pacelta augšā un gulēju kāda rokās. Seju es neredzēju, jo to klāja melns audums.
Durvis nočīkstēja un manām acīm pavērās pelēkas, sapuvušas sienas. Un visbeidzot, manas acis tika aizsietas ar kaut ko ļoti tumšu. Man likās, ka šeit sēžu stundām, bailes nerimās. Mana balss bija aizklejojusi un es nezināju ko iesākt. Kad sajutu telefonu vibrējam šortu kabatā, es nedaudz nomierinājos un centos to aizsniegt ar roku.
-Pat nemēģini.- Es pazinu šo balsi. Tā bija tik ļoti pazīstama, taču balss īpašnieks to bija kaut kādā veidā padarijis rupjāku un es nespēju atcerēties, kam tā pieder.
-Kāpēc es esmu šeit?- Lūpām raustoties izdvesu. Es centos neelpot.
-Tādēļ, ka tu rakņājies pa manu dārzu.- Balss bija ļoti pazīstama, un es ienīdu sevi par to, ka es nespēju atcerēties.
-Man nav bail.- Meloju, manas bailes varēja sajust, tās bija skaļas, mana sirds sitās kā negudra un elpa brīžiem pazuda.
-Tad tev būs, kad pamodīsies aprakta zārkā.- Vīrietis nāca man tuvāk, es to jutu. Viņš saķēra manu roku, tas nesāpēja, bet bija nepatīkami. Es centos spirināties, bet viņš bija stiprāks, daudz stiprāks. Es tiku pacelta un kaut kur nesta. Mana samaņa lēnām zuda, elpas vairs nebija. Pūliņi izlausties bija kļuvuši bezspēcīgi. Es lēnām zaudēju samaņu.
-Keira, Keira.- Kāds bija atspiedis savas rokas pre maniem pleciem un cilāja mani.
-Teo?- Es pusatvērtām acīm saskatiju puisi, kas šausmās vērās manā sejā. Un tagad es atcerējos, kas tā bija par balsi. Tas bija viņš.
-Piedod.- Teo nopūtās.-Es gribēju tevi tikai pabiedēt.- Viņš šķībi pasmaidija.
-Pabiedēt? Tu esi idiots!- Pēc minūtes biju jau pilnībā atguvusies. Es piecēlos un pielietojot visu savu spēku pagrūdu Teo malā. Viņš nebija sagatavojies šim pagrūdienam, tādēļ ļengani atgāzās uz atpakaļu, taču spēja nostāvēt kājās.
Es nespēju noticēt, ka Teo ir uz ko tādu spējīgs. Man bija bail, un tas nav aizmirstams. Es varēju nomirt vai ķert sirdstrieku. Visvairāk sāpēja tas, ka tieši Teo mani izjokoja. Tas aiz vie vairāk pierādija, ka es viņam nenozīmēju neko. Asaras spraucās ārā pa acīm, pakrūte trīcēja. Es skrēju laukā no istabas un nespēju atrast ceļu līdz ārdurvīm.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ieklausoties-Sapnos-14/747344
