Nu, kas neriskē, nedzer šampanieti. Lūk manas garadarbs,kas jau ir pabeigts, bet nu izstādīts plašākai auditorijai arī šeit, spokiem. (: Izbaudiet un vērtējiet, paldiess.
"Mīļā dienasgrāmata,
Šodien Alisei aprit gads, un viņa nav kopā nedz ar mani,nedz Lūkasu. Viņa mani pat nepazīst. Viņa neatcerēsies to,kā turēju viņu rokās pēc dzemdībām un nosaucu vārdā, viņa neatcerēsies to siltumu, kas mani sasildīja, kad turēju rokās manu meitu. Un ļaunākais par visu, to atcerēšos tikai es pati. Man ir jācīnās, vai ne?..." /No Brī dienasgrāmatas./
-Mik, varētu grauzt tās pārslas MAZLIET neuzkrītošāk?- es skarbā tonī pavaicāju un ar plaukstas virspusi uzsitu viņam pa pakausi.- Tev it kā ir deviņpadsmit, bet tu ēd kā piecgadnieks.
-Cik mēs īgni. Labāk ej un paņemies ar savējo un liec man mieru.- Miks atcirta, piecēlās kājās, atgrūda krēslu un dusmās iemeta bļodiņu izlietnē.- Izmazgā. Man jāiet.
-Es tev pēc kalpones izskatos?- pavaicāju, kad vēroju viņu, kā viņš uzvelk savu ādas jaku un uzliek saulesbrilles uz acīm. Brālis pasmaidīja, pamāja ardievas un izgāja pa sētas durvīm. Paraustīju plecus un pasniedzos pēc karameļu cepuma no bļodiņas. Nebija viegli apmesties jaunā pilsētā, jaunā mājā un dzīvot kopā tikai ar brāli, ar kuru valda nesaskaņas.
Graužot cepumu izbraucu ar roku cauri matiem, tos saveļot pinkās. Kārtējais septembris. Kārtējais bezjēdzīgums. Kārtējais gads. Un tā vienmēr.
Iedzēru vēl malciņu tējas un ieskatījos rokaspulkstenī. Laiks vēstīja, ka ir bez piecām minūtēm deviņi no rīta. Vēl viena nolādēta stunda, un tad es stāšos pretī ellei, ko sauc skola. Viņi, mani jaunie klasesbiedri, jau droši vien zinās, kāpēc es pārcēlos šurp no Nešvilas. To taču noslēpt nevarēja, ne jau katra meitene paliek stāvoklī un atdod savu bērnu audzināšanai citiem cilvēkiem. Atceroties direktores ieinteresēto skatienu, jutu kaklā sakāpjam žulti. Vai tiešām savas emocijas vajadzēja izrādīt tik.. demonstratīvi?
Nomazgāju traukus izlietnē un lēnām devos uz savu istabu, kur viss bija savandīts. Uz nekārtīgās gultas stāvēja salocītas drēbes, arī mans šodienas „svētku tērps”- balts džemperis ar kapuci, melni džinsi un baltas botes. Tikpat melnbalti un nesaskanīgi, cik šī diena. Ātri saģērbos un apsēdos pie spoguļgaldiņa, kur tajā lūkojoties izķemmēju matus un aizkrāsoju zilos lokus zem acīm ar pūderi. Uzliku brilles uz acīm, uz galvas kapuci, paķēru savu veco, nobružāto somu ar maku un telefonu iekšā, un izgāju pa mājas durvīm. Aizslēdzu tās un pamanīju pieturu ielas otrā pusē, kur jau gaidīja jauniešu bariņš, kas, kā no attāluma varēja manīt, izklaidējās, mani pat neievērojot. Meitenēm mugurā bija īsas kleitas, puišiem uzvalki un visiem rokās rozes. Liela iespēja, ka tie bija mani klasesbiedri.
„Saņemies, Brī, tu to vari.” Es pie sevis atkārtoju un nokāpu lejup pa lieveni. Lēnām devos pieturas virzienā, pārvarēdama vēlmi izvilkt mūzikas atskaņotāju no somas kabatas un ignorēt pasauli. Ja nu viņi zina? Ja nu skolotājiem būs kādas pretenzijas? Ja nu atkal iesaistīsies kaut kādi psihologi?
Pārgāju pāri ielai un nostājos nedaudz tālāk no jauniešiem, stīvi blenžot apkārt uz vienādajām mājām. Šis rajons bija izsmalcināts, it kā, tāpēc tas fakts, ka es te stāvu, ar baumām un visu citu intrigās vērpto pagātni, raisīs cilvēkos interesi. Jau pietika ar to, ka vakardien kaimiņiene ieradās ar cepumiem un kūku, un pretīgiem sveicieniem rajonā.
Sajutu cigarešu dūmu pirkstus kairinot manas nāsis un aizklāju degunu ar džempera krāgu, kas smaržoja pēc mīkstinātāja.
-Cikos būs autobuss?- viens no puišiem pavaicāja, izpūzdams biezākus dūmus, nekā pīpējot cigaretes. Novērsos un turpināju blenzt uz savu apavu purngaliem.
-Meitenīt, eu!- viņš man uzsauca. Palūkojos uz viņu un pamanīju arī pārējo izbrīnītos skatienus.- Cik pulkstenis?
-Deviņi un piecas minūtes. – čukstus atbildēji?
-Vari runāt skaļāk?- cits no bara nepacietīgi uzbļāva.- Fuck! Jēzus, Marija, neber pelnus uz manām kurpēm.
-DEVIŅI UN SEPTIŅAS MINŪTES. GANA SKAĻI?- es gandrīz nobļāvos.
-PALDIES!- vaicātājs atbildēja un tad kaut ko iečukstēja ausī blakus sēdošajam.- Tu uz Eņģeļu vidusskolu?-
-Jā.- es atbildēju un pamanīju kratāmies dzeltenu autobusu ar melnu svītru zem logiem. Cik tipiski un paredzami! Tas kratoties un teju draudot izdvest garu, šūpojās pieturas virzienā.
-Tu esi tā Brī?- trešais puisis, kam uz deguna bija uzstutētas slēpošanai paredzētas saulesbrilles. Ignorējot jautājumu, iekāpu autobusā, uzrādīju kartiņu un apsēdos vienīgajā brīvajā vietā autobusā, pašā priekšā. Aiz manis iekāpa bariņš, kas smējās pilnā kaklā, un meitene, kas nāca viņiem nopakaļ, smirdot pēc cigaretēm, pieliecās pie manis un sacīja:
-Rupja kļūda, sirsniņ.-
Tad viņa aizgāja garām, izķeksēju telefonu no kabatas un ieslēdzu mūziku, pavērsos pret logu un ļāvos pārdomām. Tas arī viss, mana dvēsele bija ieķīlāta šajā skolā. Ar šiem cilvēkiem.
