http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-13/802183
Viņi labu brīdi brauca mašīnā un nebojāja ieilgušo klusumu. Jūlija pievērsās trulai blenšanai caur logu. Tagad pilsēta izskatījās daudz mierīgāka. Mašīnu bezgalīgās rindas palika arvien retākas un lēnākas. Uz ietvēm bija nolaidušās rūsganās koku lapas. Blakus tām, viņa redzēja milzīgas lapu kaudzes, kuras sāka trūdēt. Rudens pagāja pārāk ātri.
Visvairāk jauniete domāja kā savākt vairāk pierādījumus. Viņa nevarēja turpināt noklausīties vai ierakstīt sarunas. Tā visa bija par maz. Uz brīdi viņai prātā ienāca doma izsekot katru pamātes soli. Tikai maskēšanās būtu vesels pārbaudījums jaunietei. Šīs domas viņa atgaiņāja prom no prāta.
- Es uzskatu, ka tev nebūs droši palikt mājās, - Emanuels liktenīgi izdvesa, - Varbūt paciemojies pie vecvecākiem vai paliec kādas draudzenes mājās? - Emanuels izskatīja variantus.
Jūlijas vecvecāki dzīvoja citā valsts galā. To visu nekādīgi nespētu apvienot ar skolu. Mainīt to, bez pamātes piekrišanas, meitene nevarēja. Arī otrs variants neskanēja spīdošs. Jaunietes draudzene Dārta dzīvoja daudzbērnu ģimenē. Viņa būtu tikai traucēklis.
- Es domāju, ka tā ir slikta ideja, - Jūlija protestēja, - Man ir jāpaliek pie pamātes. Ja nu man izdodas izdibināt ko svarīgu? - Meitene izlēma.
Viņi apstājās pie jaunietes mājas. Jūlijas nams īpaši neatšķīrās ar kaimiņu mājām. Divstāvīga ēka, kura uzcelta no baltiem ķieģeļiem. Palodzes izskatījās tukšākas par rudens vēju. Pamāte ienīda tur pakārt dažādus puķu podus. Veltai it nemaz nepatika saimnieciskais darbs un uzkopšana. To visu viņa pārlika jaunietes ziņā.
Tad Jūlija atskatījās uz kaimiņu māju. Jaunietē uzplaiksnīja maza skaudība. Privātmāja izskatījās kā uzplaukusi un rudens nebija šķērslis. Zāliens bija rūpīgi atbrīvots no drūmajām lapām. Māja bija aprīkota ar elegantu verandu. Tā bija caurspīdīga un klasiska. Uz āķīšiem tika pakārti raibie asteru podi. Tajā dzīvoja viena vareni radoša sieviete. Viņa dzīvoja viena kopā ar trīs suņiem. Sievietes hobijs bija zīmēšana. Jūlija zināja, ka pamāte mēdza tur pirkt gleznas.
Un tur jau viņa gāja. Tieši pretī jaunietei. Sievietei virsū bija koši dzeltena kleita un izsmalcināts baroka stila apmetnis. Tas stiepās gandrīz līdz zemei un piedeva ekstravagantu izskatu. Matos tika iesprausts mākslīgs lotosa zieds. Tas atklāja sievietes radošo auru. Jūlija noturējās, lai neiesmietos. Viņa nekad nespētu, ko tādu ielikt matos.
- Labdien, Misis Makenzija. - Jūlija galanti sasveicinājās. Emanuels netraucēti sēdēja uz mašīnas kapota. Šobrīd sieviete izveda pastaigā vienu no saviem jorkšīras terjeriem. Sunītis bija akurāti izķemmēts un pār kaklu spīdēja bantīte.
- Sveika, Jūlija, - Sieviete paņēma rokās mazo sunīti, - Sen neesmu redzējusi tevi savās izstādēs un tavu pamāti arī. Viņa visvairāk aizrāvās ar manām gleznām. - Sievietes skatiens raudzījās tālumā. Izskatījās, ka viņa atcerās brīnišķīgos pagātnes laikus.
- Vai mana pamāte jūs sen nav apciemojusi? - Jūlijas uzacis sarāvās neizpratnē. Sievietes bieži tērzēja viena pie otras, dzēra zaļo tēju un aprunāja jaunākās tenkas.
- Nē, nav, - Makenzija lēni pakratīja galvu, - Pēdējo reizi mēs redzējāmies pirms kāda mēneša vai diviem. Manuprāt, kaut kas nopietns ir noticis. Un man ir aizdomas, - Sieviete aizrautīgi glaudīja kucēnu. Viņas balss bija stindzinoša.
- Kādas aizdomas? - Jūlija pacēla galvu, - Jūs varat man pastāstīt visu. - Jauniete iedrošināja sievieti. Viņa nevarēja paredzēt, kas darījās kundzes prātā. Varbūt Makenzija zināja ko svarīgu saistībā ar pamāti?
Velta bija garu sarunu mīlētāja. Iespējams, ka viņa spētu izpļāpāt, ko nevajadzīgu.
- Tāpēc jau esmu šeit, lai to izdarītu, - Sievietē parādījās plats smaids. Uz vaigiem vīdēja pirmās grumbiņas, - Domāju, ka mums vajadzētu pāriet uz citu sarunas vietu, laikapstākļi mani ir pievīluši. - Makenzija piekārtoja plāno apmetni uz pleciem. Sieviete pagriezās pret namu un pamāja, lai meitene nāk līdzi.
- Un kas tas par jaunekli tev aiz muguras? - Sieviete pagriezās un uzmanīgi nopētīja Emanuelu. Sieviete bija tik aizņemta sarunājoties ar Jūliju, ka nepamanīja viņu.
- Es nekādu jaunekli neredzu, - Emanuels paskatījās uz abām pusēm un viltīgi smaidīja, - Bet pieaugušu vīrieti gan. - Viņš svinīgi piecēlās no kapota un norādīja uz sevi. Izskatījās, ka Emanuelam ir līdz kaklam, ka viņa izskats neatbilda nobriedušam vīrietim. Taču Jūlija tajā saskatīja tikai pozitīvo.
- Jūlija, varbūt iepazīstināsi mani ar šo vīrieti? Viņš izskatās tīri simpātisks. - Makenzija uzmanīgi piekārtoja grezno puķi un atklāja izbalinātos zobus. Jūlija zināja, ka sieviete tikai jokoja. Tas neizskatījās nopietni un jaunietē iezagās īsi smiekli.
- Ja es būtu trīsdesmit gadus vecāks, tad uzaicinātu jūs uz kino, - Emanuels atzinās, - Tā kā līdz tam vēl ir krietns laiks, es varu tikai pagodināt ar savu klātbūtni. - Emanuela teiktais skanēja iedomīgi. Izskatījās, ka viņš to dara speciāli. Bez iemesla.
- Pieņemsim, ka pēdējo teikumu es nedzirdēju. - Makenzija cēli pavīpsnāja. Varēja saprast, ka sievieti neiespaido tādi vīrieši. Jūlija aizdomājās, kāpēc Makenzija ir palikusi vecmeitās. Viņa bija tīri interesanta.
Emanuels tikai izklaidīgi pamāja ar galvu un sekoja jaunietei. Makenzija pārliecināti iesoļoja namā un palaida vaļā draisko kucēnu. Terjers kautri ierējās un aizskrēja uz citu mājas galu.
Makenzijas māju varēja saukt par pasaules radošuma sākumpunktu. Pirms ieejas tika novietots mīksts tepiķītis varavīksnes krāsās. Koridorā tika pakārti divi plauktiņi, kuros tika noliktas sievietes biežāk vilktās cepures. Ap plauktiem bija apvītas mākslīgo puķu virtenes. Visa grīda noklāta ar gaišu laminātu. Turpat arī mētājās vairāki pāri glaunu kurpju. Jūlijas nāsīs ieplūda svaiga jasmīna un vaniļas smaržas. Makenzijai noteikti vajadzēja ilgi strādāt, lai smaržas ieskautu visu mājokli. Tās atstāja lielisku iespaidu par sievieti.
- Labi, jaunieši, - Makenzija novilka garos zābakus un pakāra iespaidīgo apmetni, - Gaidiet mani viesistabā, es tikmēr pagatavošu tēju. - Sieviete aiztipināja uz virtuvi un atstāja viņus vienus.
Emanuels palaida Jūlija pa priekšu un viņi iesoļoja plašajā viesistabā. Tā izskatījās pēc varenas izstāžu zāles. Sienas bija nokrāsotas smacīgi sarkanā krāsā un izrotātas ar īpatnēju rakstu. Makenzija to noteikti paveica pati. Tas viss tika zīmēts ar rūpīgumu un smalku pieeju. Turpat bija pakārtas viņas populārākās gleznas. Tās bija viņas iemīļotākās, kuras viņa nespētu pārdot pat par miljonu. Istabas vidū gozējās ovāls koka galds. Uz tā bija caurspīdīgs šķīvis kopā ar dažādiem našķiem. Viss izskatījās tik neaizskarams. Jūlija pat baidījās piedurt pirkstu.
Tikmēr Emanuels laiski kavēja skatienu pie pielipinātajiem plakātiem. Tur varēja ieraudzīt astoņdesmito gadu stila modeles. Viņas nēsāja punktainu apģērbu kopā ar kuplu frizūru. Plakāti bija izdrukāti melnbalti un tuvākajā laikā draudēja saplīst.
- Redzu, ka jūs piesaista mani gleznotie plakāti, - Sieviete pagodināti iegāja istabā. Viņas rokās guleja paplāte ar trīs kūpošām krūzēm, - Sēdieties, bērni, un iedzeriet dabīgo tēju, - Makenzija laipni norādīja uz dīvānu un nolika uz galda māla krūzes.
Abi paklausīgi apsēdās un jautājoši uzlūkoja sievieti. Jūlija nebija noskaņota uz sarunām par to, cik perfekta ir viņas māja. Ja Makenzija turpinās vilkt garumā, Jūlija pārsprāgs kā burbulis no nepacietības.
- Plakāti ir tādi paši kā ikvienā mājā, - Emanuels noklepojās, - Jā, es saprotu, ka jūs varētu dienām ilgi pļāpāt par katru no tiem. Es neatrodos te, lai to klausītos. - Emanuels izteicās pārāk atklāti. Vīrietis lasīja jaunietes domas. Cerams Makenzija neņēma viņa atklātību pie sirds. Jūlija neatrāva acis no sievietes.
- Labi, - Sieviete nopūtās un atkrita kubkrēslā, - Kā jau katru pēcpusdienu, es izvedu pastaigā savus kucēnus. Pēc garas staigāšanas centrālparkā, mēs devāmies atpakaļ uz māju. Ar katru soli tuvāk, es sāku dzirdēt neizturamu skaļumu. Izklausījās pēc varenas trauku škindoņas. Tas nāca no jūsu nama. Es bez domāšanas iegāju savās mājas. Pārējo es noskatījos caur aizskaru šķirbu, - Makenzija iedzēra malku un dziļi ievilka elpu. Izklausījās, ka tālākais būs pats trakākais. Jūlija gatavojās dzirdēt visu.
- Un ko tad jūs redzējāt? - Emanuels sprēgāja nepacietībā. Vīrietim bija līdz apnikumam sievietes ieturētā pauze. Makenzija dīvaini satrūkās un ātri pamirkšķināja acis. Viņas acis paspilgtinājās zaļākas.
- Nevajag mani pātraukt, - Sieviete aizrādīja un turpināja, - Tad es redzēju kā piebrauc melns džips. No tā parādījās divi vīrieši. Viens izskatījās tāds neizteiksmīgs un kalsns. Otrais vairāk palika atmiņā. Galvvidus pilnībā noskūts, augums plecīgs un muskuļains. Visādi spīdīgi karekļi ap rokām. Abi bija noskaņoti nopietni un iesoļoja mājā. Pēc īsa brīža viņa atgriezās. Tikai ne vieni, - Makenzija uz mirkli aizvēra acis. Izskatījās, ka sieviete meditē, lai saglabātu mieru.
- Viņi satvēra tavu tēvu no abām pusēm. Sākumā viņš, no visiem spēkiem, mēģināja atbrīvoties un grūstīties, - Sieviete norija siekalas, - Tomass gatavojās izmukt, bet viņu spēcīgi nogrūda zālienā. Viņš gatavojās celties, taču muskuļotais agresīvi uzlēca virsū. Viņš automātiski izņēma no kabatas kaut kādu šļirci un ievadīja to viņa ķermenī. Tomass atslēdzās un abi vīrieši viņu iestūma mašīnā. Tā attālinājās un pazuda aiz horizonta. - Makenzija izvilka no kleitas kabatas baltu lakatiņu un ielika seju tajā. Sieviete nošņaukājās un nolika to atpakaļ.
Pār istabu vilkās kapa klusums. Jūlija juta kā viņai sastingst muskuļi. Viņai tika atņemta spēja kustināt rokas un kājas. Gar ķermeni pārskrēja ledainas skudriņas. Jauniete aizvēra plakstiņus un iztēlojās to ainu. Jūlija iedomājās kā tas notiek ar viņu. Kā viņa tiek kratīta, sviesta un sista līdz nepazīšanai. No tā skata, asinīs pieauga bailes. Jauniete atjēdzās un viņas acis atvērās stiklainais.
- Un jūs, jūs neko nedarījāt! - Jūlija pārmeta, - Vienkārši noskatījāties uz to no malas! - Jūlija bija gatava uzcelties no dīvāna un pieskriet pie sievietes. Viņā zvēroja aizkaitinājums un bailes. Tie savienojās kopā. Jauniete apvaldījās.
- Nē, nepavisam nē! - Makenzija attaisnojās. Sieviete uzcēlās kājās un steidzās pie skapīša. No tā viņa izvilka lapiņu ar melnu uzrakstu, - Es pierakstīju automašīnas numuru. Ja tas nonāks pareizajās rokās, viņu atradīs. - Makenzija iedeva lapu Emanuelam. Viņš to satvēra un īsi uzlūkoja. Seja bija bez emocijām. Izskatījās, ka viņš gaida, ko vairāk.
- Pavisam aizmirsu, - Sieviete papliķēja sev pa pieri un atcerējās, - Plecīgajam vīrietim uz kakla bija tetovējums, - Emanuela acis pletās pārsteigumā, - Tāds lokans drakons vai pūķis ar izkārtu liesmu mēli. Lai vai kā, es to iegaumēju. - Sieviete uzlielīja sevi un smaidīja.
Makenzija izvilka aiz auss paslēpo zīmuli un paņēma no vīrieša rokām lapu. Sieviete pagrieza otru pusi un sāka skicēt. Emanuels pastiepās uz priekšu un vēroja zīmētās līnijas. Izskatījās, ka vīrietis tajā ierauga ko pazīstamu. Jūlija arī ieinteresēti skatījās sievietes darbībās. Jauniete nevarēja atiet no šoka stāvokļa.
- Lotosa zieds, - Emanuels uzrunāja, - Jums ir jāstrādā par policijā par galveno izmeklētāju. Tik verīgu lēdiju kā jūs, tieši pietrūkst, - Vīrietis secināja, - Īpaši tādā vecumā. - Emanuels apbēra sievieti ar saujām komplimentu.
- Vienmēr vēlējos dzirdēt tik glaimojošus vārdus no vīrieša puses. - Makenzija iesmējās un neatrāva zīmuli no papīra. Jūlija tikai vēroja skici un klusēja.
- Gatavs! - Sieviete apmierināti uzlūkoja veikumu, - Es ceru, ka tu atradīsi savu tēti, Jūlija. Viss atrisināsies. - Makenzijas skatiens satikās ar jaunieti. Viņa izskatījās tik saprotoša. Tāpat kā jaunietes mamma.
Tomēr šie vārdi izraisīja riebumu. Apnīkoši. Viņa tos dzirdēja ikreiz, kad dzīvē iestājās melnās dienas. Tie nekādīgi nelika justies labāk. Tas padarīja visu sliktāk un zaga cerības. Jūlija sakāmo neņēma vērā. Viss sievietes teiktais izplienēja gaisā kā nebijis.
Tagad pierādījumu bija vesels lērums. Makenzija lieciniece, mašīnas numurs, zīmējums, ieraksts. Visa informācija kā puzles gabaliņi savienojās bildē. Jūlijas domas lēnām salikās pa plauktiņiem. Vai tiešām sāk palikt vairāk cerību?
Cik tomēr ir labi, ka blakus dzīvo ziņkārīga un apķērīga sieviete kā Makenzija.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-15/802923
