local-stats-pixel

I.D (19)0

Tas bija tik stulbi, ka atgādināja filmu.

Lai būtu kur piesaistīt acis, es jau kurējos reizi rotēju salmiņu pa glāzi, pagrūžot ledus gabaliņus tējā no vienas glāzes puses uz otro. Es jutu skatienus uz savām rokām un to saspringumu, kas bija izkvēpis šajās divās stundās. Viens no izmeklētājiem bija kaut kur izgājis un mana klasiskā amerikānietes daba lika man iztēloties filmas ainu, kur policists vārdā Bobs atnes pāriniekam, pieņemsim, Džonam kasti ar „Dunkin Donats” virtuļiem ar ievārījumu un putukrējumu. Padzēru malciņu aukstās tējas un sakrustoju kājas, nodurdama skatienu galdā. Lai nu ko, bet māte daba mani bija apveltījusi ar izdzīvošanas instinktu, kas lietderīgi, iespējams, glābs manu pēcpusi no milzu problēmām. Tā, kā es guvu smadzeņu traumu (jebšu atmiņas traucējumus), es to izmantoju kā alibi tam, ka man bija šizofrēnijas uzliesmojums, it kā man šķita, ka esmu sacīkstēs un tad, kad iebuktēju policijas automašīnu, it kā attapos un metos prom, jo baidījos no problēmām. Policista Asa skatiens to dzirdot it kā aizmiglojās, tā, kā visiem, kad cilvēki aizdomājas. Tas deva man cerības uz to, ka man nebūs jāsēž aiz restēm oranžsarkanā kostīmā un jāēd pusvārīta aitas kāja un/vai jādala kamera ar kādu seksuālu maniaku sievieti. Lai nu kā, man noteikti jāpārtrauc skatīties filmas.

Jo tagad bija iestājies patiesības mirklis. Pirms divām stundām uz mani kā beigtu aitu kraukļu barā blenza trīs acu pāru, cik nopratu, policijas priekšnieks un divi padotie, kuri kā aptaurēti psihologi pētīja katru manu žestu, kamēr izburtoju savu paskaidrojumu. Viss, kas atlika, bija gaidīt manu slimības vēsturi, kas mani vai nu glābs vai gremdēs.

Atspiedos pret krēsla atzveltni un sāku knibināties ap telefonu. neviens man nebija ne rakstījis, nedz zvanījis. Interesanti, par laimi vai man vajadzētu uztraukties? Kristiānu neviens nevajāja un par citiem stāsts bija miglā tīts. Visam taču vajadzēja būt labi, vai ne? Ja neskaita to, ka es čakarēju savu likteni, liekot uz šīs bērnu riču račam līdzīgās spēles visu, kas man bija, pašcieņu un saprātu ieskaitot.

Beidzot kanēļkrāsas durvis atvēra apaļīgais policists, kam rokā bija zaļa mape ar manu vārdu. „Beidzot!” es sapriecinājos un pievērsos sarunai, kas šķita kā troksnis pilsētā, kur vārdus nevar atšķirt vienu no cita. Viss, ko es sapratu, ka tiku atlaista, bet man atņēma tiesības.

Es biju drošībā! Priekā gandrīz apgāzu policistu galdu, bet tā vietā, nu, patiesībā, es izcēlos. Es vienkārši atslēdzos policistu klātbūtnē uz galda. Vienubrīd man šķita, ka tējā bija kādas zāles un mani aizvedīs uz klīniku, jo faktiski, neesmu garīgi pieskaitāma...

***

Es nespēju tam noticēt, nespēju noticēt tam, ko Miks bija izdarījis. Brālis man bija uzlicis mājas arestu, turklāt, samaksājot policijai. Vai tas nav kārtējais rādītājs, ka mana dzīve NAV normāla? Tā nu es sēdēju savā istabā aiz aizslēgtām durvīm, bez telefona un sakaru līdzekļiem pēc brāļa- tēta lekcijas. Mikaels kliedza uz mani. Tas nekad nebija noticis iepriekš, pat ne tad, kad es emocionāli sabruku, kad paziņoja par vecāku nāvi. Un, protams, lai visu padarītu ļaunāku, brālim vajadzēja to pieminēt. Es tiku nosaukta par bezatbildīgu, neapdomīgu skuķi, kurš jāauklē kā zīdainis. Mūsu saruna beidzās ar durvju aizciršanu un mantu konfiskāciju. Tagad es tiešām varēju sajukt prātā. Bet tā vietā es pasūtīju sev pusdienas un nokāpu tām pakaļ, pa saimniecības trepēm, kas bija atstutētas pret manas istabas logu un samaksāju par pirkumu. Tagad manā istabā bija kaudze našķu, papīra kastīte ar ķīniešu karija nūdelēm ar gaļu un dzērieniem papīra glāzēs.

Pārsvarā es lasīju „Kalnu Aukas” un plānoju bēgšanu no mājām uz savu dzīvokli. Kļūda bija dzert to stulbo tēju un nonākt „cietumā” pie brāļa. Tā nu es jau biju sakrāmējusi savu koferi un paslēpusi to zem gultas. Es atceros Daniela un Kristiāna mājas izskatu, bet neatceros adresi un man pat nebija, kam to pajautāt. Noliku grāmatu uz spilvena un piegāju pie loga. Ārā lija un trepes, visticamāk, bija slapjas un slidenas, vismaz cerēju uz to, ka sava tizluma dēļ neaplauzīšu sprandu, dumpī pret brāli.

Tā nu es uzvilku savu biezāko vējjaku, ko uzvilku mugurā, uzvilku biezākās botes un atvēru logu, cik plaši vien spēju. Pārkāpusi pār palodzei, nejutu nekādu trauksmi. Tomēr viena doma man bija, cik ļoti mans dzīvesstāsts atgādina „Romeo un Džuljetu”. Nometu koferi zālienā un lēnām nokāpu pa trepēm, kad jau saredzēju pazīstamu mersedesu pie mājām. Daniels bija atbraucis.

Rikšiem skrēju uz viņa mašīnu un puisis mani pamanījis, atpleta muti un nospieda podziņu, lai atvērtu durvis. Nometu koferi sev blakus un sazvērnieciski nočukstēju, lai draugs ātri brauc prom. Ka paskaidrošu vēlāk. Labi vien ir, ka mana drauga brālis bija tik attapīgs un spēja noreaģēt laikus. Bet nu bija kas nopietnāks, es pakļāvu visus briesmām. Mikaels mani meklēs un vainos visā manus draugus. Vai brīvprātīga nozagšana arī skaitās noziegums?

***

-Man ir bail!- es teju vai iesmilkstējos, kad Daniels apstājās pie mūsu skolas. Neko labāku nepadarīja fakts, ka Kristiāns bija vankūverā, gaidot samaksu, bet es biju savārījusi mēslus gana mums abiem. Un nu man nāksies stāties pretī cilvēkiem, ko nezinu, audzinātājiem, ko neatminos, par lietām, kuras neatceros.

Visai loģiski.

-Tu pat viņus neatceries, nestreso. Es uzkavēšos tavā tuvumā, būšu tava kompānija starpbrīžos...- Daniels pļāpāja un mani pārņēma spēcīga vēlme viņam iesist. Tā nu es norūcos, izrādot savu nepatiku, un izkāpu no mašīnas. No ādas jakas kabatas paņēmu savu mūzikas atskaņotāju un ieliku austiņas ausīs. Ieslēdzu dziesmu un, neatskatoties, kur paliek Daniels, gāju skolas virzienā ar nodurtu skatienu. Šī situācija nebija tik nepatīkama kā saskarsmē ar cilvēkiem, ko pazīstu. Šo cilvēku skatienus es jutu duramies sevī kā dzelzī nokaitētas bultas, bet bija viens bet. Tieši paranoiskā sajūta, ka esmu epicentrs visu uzmanībai, manī radīja gan dusmas, gan skumjas. Dusmojos, jo šķita, ka viņi redz ko citu, nekā es, it kā man būtu zaļa āda vai gari zobi, bet skumji tāpēc, ka es vēlējos iekļauties starp tiem, ko nepazinu. Kaut man nebūtu jāskatās zemē, jo baidos pacelt acis un nepazīt runātāju. Un, ko es apjēdzu tikai nupat, es biju viegls mērķis. Faktiski, man varētu sastāstīt jebko, un es tam ticētu... visbeidzot pārkāpu pār skolas slieksni un iegāju hallē, kuras abas sienas bija noklātas ar divrindu skapīšiem pie sienas zilā krāsā un biedējošu šaha laukumam līdzīgu grīdu. Apgaismojums bija pārāk spožs, radot iespaidu, ka esmu psihologa kabinetā vai pie zobārsta.

Tā nu es devos uz matemātiku, kur mani sagaidīja pētoši skatieni, skolotājas replikas par manu „sebošanu” un attieksmi pret mācībām. Šķiet, produktīvākais, ko izdarīju, bija sazīmēju ķiņķēziņus uz klades malām, kad pēc stundas telefonā nopīkstēja divas ziņas.

Viena no bija no izmeklētāja par to, kur var saņemt savu mašīnu un tiesības atpakaļ. Bet otrās dēļ es aizturēju elpu. Trīs vārdi. Viena nozīme. Galīgs murgs.

„Katram bērnam vajag māti un tēvu”, kāds rakstīja. Neko nepasakot, es paķēru somu un izgāju no skolas, paralēli sazvanīdama Kristiānu. Liels bija mans pārsteigums, kad viņa zvana signāls atskanēja tepat netālu, un tur nu viņš bija.

Ar bērnu rokās.

Ar manu bērnu.

Ko?!

222 1 0
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000