local-stats-pixel

I.D (16)0

Apmulsusi skatījos uz samīcīto krūzīti un tad pamanīju, ka esmu līdz kaulam nolējusies ar kolu. Draudzene tikai pasmaidīja un pasniedza man salvetīti, tad turpināja iesākto, neliekoties ne zinis par manu izgāšanos.

-Viņa vārds ir anagramma. Nu, vismaz man tā šķiet, tas ir, viņa uzvārds ir viņa vārds un vārds kā uzvārds, - draudzene žestikulējot stāstīja un tad aizkaitināti nopūtās, kad es saraucu uzacis,- Kalebs Kristiāns. – viņa īsi un kodolīgi paskaidroja.

Noslaucīju seju un ķēros klāt nākamajam burgeram. Man bija ļoti savāda paraža, kad biju dusmīga, es daudz ēdu. Tāpat, kad biju noskumusi. Tikai man bija viens jautājums.

-Bet Daniels? Kristiāna... Kaleba brālis? Viņam taču ir ģimene, kālab slēpties?-

-Jo ģimene viņu patrieca, Kristiāns sāka pazust no mājām naktīs. Reiz pat nonāca slimnīcā, un tas viss sacīkšu dēļ,- draudzene skaidroja, mērcēdama kartupeli ķiploku mērcītē,- Lai nu kurš, bet Daniels ir, manuprāt, ideāla brāļa paraugs. Kad Kristiānu izmeta uz ielas, brālis aizgāja ar viņu, lai gan bija ģimenes mazulītis un mīlulītis. Abus adoptēja Kristiāna krustmāte Elena, kura puisi uztvēra kā ienākumu avotu. Tagad, kad Kristiānam ir gana daudz naudas pašam, viņi ar brāli dzīvo vieni.- viņa paskaidroja un apēda kartupeli.- Vēl viens iemesls, kādēļ es izšķīros no Kristiāna bija viņa brālis.

-Nesapratu?!-

- Tu jau zini, ka manas un Kristiāna attiecības ilga divus gadus, redzi, kad mēs bijām kopā pusgadu, Daniels pārvērtās. Pateica, ka dabūjis darbu un aizbrauca. Kristiāns brālim ticēja, bet es nolēmu noskaidrot, kas noticis. Un, tas nebija darbs. Daniels slēpās.

-No kā?-

-Ārsti viņam atklāja audzēju galvā. Viņam šķita, ka viņš mirs. Redzi, tad Daniels bija kopā ar savu lielo mīlestību. Godīgi sakot, es reiz biju greizsirdīga par to, kā Daniels mīlēja Gerdu. Un tad viņš atgriezās... viņš izlēma sevi apglabāt Gerdas acīs. Nekad neaizmirsīšu to, kā Gerda dauzījās pie viņa durvīm vai kā nelaida nevienu sev klāt... kad viņa jau bija pārvākusies, Daniels tika izārstēts. Viņa joprojām domā, ka viņš ir prom, ar citu. Bet tā nav.

-Šausmīgi...-

-Lai neteiktu vairāk. Un te nu sākas tas, kāpēc man patīk Dans nevis Kriss.- viņa apēda vēl vienu kartupeli,- Kad Kristiāns bija izbraucis no pilsētas, es biju noskumusi un Daniels bija ar mani. Viņš skatījās Gerdas bildes un es redzēju asaras viņa acīs. Viņš bija melojis meitenei, kas viņam bija viss. Un tā asara man atgādināja mazu, raudošu zēnu, kam vajag atbalstu. Tā nu tas viss aizgāja...-

-Jūs pārgulējāt?-

-Jā. Protams, man nav jūtu pret Danielu, bet tolaik notika kaut kas, kas gandrīz pārvērta manu dzīvi.

-Kas?

Tā vietā Karlīna izņēma telefonu no somas un pasniedza man to. Man pretī fona attēlā uz mani lūkojās maza meitenīte ar lielām, zilām acīm kā Danielam.

-Tā ir mana meita, Klēra.- draudzene pasmaidīja.- Un nē, tā nav Daniela meita.- viņa iesmējās,- Es aizbēgu, nesapratu, kāpēc es to darīju, kāpēc un kas notika... un tad es atrados uz ielas. Mani atrada draugu bariņš, kuri mani atgrieza dzīvē. Viens no puišiem pret mani izturējās identiski kā Kristiāns, un tā nu es pēc mēneša jau biju gaidībās.

-Skaista meitiņa. Vai zini, ka es arī esmu māte?-

-Nopietni?-

-Jā. Tikai mana bērna tēvs ir miris. Un mana meita ir adoptēta...- es sakniebu lūpas.

-Heiiiiiiiiiiiiiiiii, nekādu skumju!- draudzene pacēla manu zodu,- Mēs šovakar iesim ballēties manā stilā. Tev patiks, es apsolu!

***

Es apstulbusi skatījos spogulī.

Tā nevarēju būt es.

-Blonda tu izskaties tik mīlīga!- Karlīna mani apskāva un uzspieda buču uz vaiga.- Tagad celies, sameklēsim tev drēbes. Tu šovakar izklaidēsies manā stilā!- viņa pasmējās un nometa manu somu uz gultas. Es izbraucu ar pirkstiem cauri šķipsnām un apbrīnā pavēru lūpas. Vēl divas stundas atpakaļ mani mati bija šokolādes brūni un čirkaini, bet tagad tie bija blondi, gari un taisni. Piecēlos no krēsla un saliku somā visu nepieciešamo. Karlīna bija izīrējusi kādu savrupmāju, kurā organizēs šīvakara ballīti. Telpas bija gaišas un izkārtotas tā, lai te satilptu vesels pūlis. Uz garā galda jau gozējās ēdienu kaudze, ko meitene bija pasūtījusi no vietējā restorāna- sākot no načo čipsiem līdz lakricas bumbiņām.

-Ejam, ejam, ejam!!- Karlīna saņēma mani aiz rokas un izveda ārā, kur mūs gaidīja limuzīns. Man šokā atvērās mute.- Muti ciet, es teicu, ballīte manā stilā!

***

-Par īsu, daudz, daudz par īsu!- es sūkstījos, kārtodama kleitu pāri lieliem. Karlīna nošņācās un uzsita man pa rokām,- Au!- es iekliedzos.

-Ir labi, nomierinies, paskaties uz mani!- es paklausīju,- Tu manu tūlīt sitīsi, jo te ir Kristiāns.

-KO!?-

-Kuš, mierīgi. Paklausies, kad es par viņu stāstīju, es redzēju tavu smaidu, tev acis pasaka priekšā, ka tu esi viņā iemīlējusies!-

-Neesmu! Un ja nu ar mani notiek tas pats, kas ar tevi?-

-Nenotiks. Tu esi gudrāka par mani. – viņa mani apskāva,- Ej, iedzer šņabi un nomierinies. Izbaudi.

Dusmīgi paskatījos uz viņu un tad izgāju no istabas. Iekliedzos, kad kāds satvēra manu roku un ierāva citā istabā.

Es tiku ievilkta tumšā istabā un kāda apskāvienā.

Nevis kāda, bet šo smaržu es pazinu.

Kristiāns. Kalebs.

-Kur tu biji pazudusi? Kāpēc tu runā ar Karlīnu?- viņš vaicāja, ieslēgdams gaismu un apskaudams mani.- Viņa nav nekāda draudzene.

Es viņu atgrūdu,- Vai patiesi, Kaleb?-

-Kā tu.... Karlīna...- viņš pie sevis murmināja. – Tam ir savs izskaidrojums.

-Protams.- sarkastiski novilku un apsēdos uz gultas malas.- Nemaz neesi tik balts un pūkains, vai ne?

-Neesmu gan..- puisis piekrita un piegāja pie loga. Ar to arī mūsu saruna beidzās.

-Neredzu iemeslu te ar tevi runāt.- piecēlos kājās un devos uz durvīm, kad atkal tiku parauta pret viņu, pacelta un samīļota. Kristiāns mani noskūpstīja un tad maigi atlaida, noglāstot seju, vaigus un galvu.

-Es mīlu tevi, mazā,- viņš sacīja un pasmaidīja. Bet viņa acis meloja.

Atvēzējos, iecirtu viņam pļauku un izgāju no istabas.

Man vajadzēja šņabi. Daudz šņabja. Nokāpjot lejā, pamanīju Karlīnas atzinīgo smaidu, kas vēstīja, ka esmu rīkojusies pareizi.

212 1 0 Ziņot!
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000