Pieķēros kokiem, kad pa brīžam aizķēros aiz to saknēm, kuras bija izpluinījis vējš. Man prātā bija viena doma, tikt prom un izlaist šo dienu no skolas. Es vēl nebiju gatava un, paldies Dievam, arī Kristiāns mani nemeklēja. Visbeidzot pamanīju, ka esmu nonākusi pie jūras. Pieliecos, novilku apavus un, pēdām grimstot vēsajās smiltīs, devos lejup pa kāpu uz ūdeni. Novilku jaku, ko atstāju turpat smiltīs un piegāju pie ūdens, ļaujot tam apskalot kājas. Te bija tik mierīgi... te strāvoja miers, te nebija neviena, kam man traucēt, neviena, ar ko runāt. Es te biju viena ar savām domām.
Apsēdos smiltīs, aizvēru acis un klausījos kā šalc viļņi. Vējš jauca manus matus, bet saule karsēja plecus, aplejot mani ar D vitamīnu. Atlaidos turpat smiltīs, kad manu sauli aizsedza ēna.
-Vēl ilgi domā kūļāties smiltīs un tēlot mironi? Es neesmu nekāda aukle, tā kā celies un ejam!- Kristiāns mani sagrāba aiz rokas un piecēla sēdus, tad kājās.- Bez ierunām. Es nemīļošos un neucināšos ar pieaugušu sievieti, kas uzvedās kā bērns.
-Laid mani!- iesaucos un centos izraut roku no viņa tvēriena, bet tas neizdevās, centos viņam iesist, bet viņš mani noguldīja ceļos un pielieca manu seju pie smiltīm.
-Neliec man pacelt roku pret tevi, Brī, bet savācies!- viņš man uzkliedza un tas mani izbiedēja tik ļoti, ka sāku raudāt. Viņš vēlējās labot izdarīto, bet es tā vietā vienkārši izrāvos no viņa rokām un devos atpakaļ uz mašīnu. Nedzirdēju, vai viņš man sekoja, vai nē. Man bija vienalga.
Atrāvu vaļā durvis un apsēdos mašīnas aizmugurē. Drīz vien Kristiāns apsēdās pie stūres un, neko savā starpā nerunādami, braucām uz skolu.
***
Kas tā par skolu, kur vienā no stundām ir jāskatās uz to, kā dejo karsējmeitenes un kā puiši spēlē basketbolu? Nu, eņģeļu vidusskolā tā bija norma, kā redzams. Meitenes, kas bija visas kā viena krāsotas kā teles uz izpārdošanu, lēkāja mazos svārciņos, cenšoties sev pievērst sportistu- vitamīnu- rijēju varzu, lai ievilktu gultā. Kā tādā lētā filmā. Es sapīku un uzrāvu kapuci pāri galvai. Tie skatieni bija neciešami. Visur, kurp devos, tie čuksti.. „Re kur tā, kuru piekāva!”, „Kalevs viņu kaut kur esot aizvedis, laikam psihiatrisko klīniku!”, „Kalevs esot tēvs” un ko tik vēl ne. Sev nosolījos iegādāties ausu aizbāžņus. Es jutos tik ļoti slikti. Man nebija neviens ar ko parunāt. Kristiāns bija pārskaities un nevienu citu es nepazinu.
-Mums ir jāapsteidz „Blue Devils” no Kolumbijas vidusskolas, citādi Reitere terorizēs mūs visus mūžu!- meitene, kas sēdēja man blakus, žēlojās draudzenei. Es pasmīnēju, vai tiešām? Viņas grasījās izkonkurēt štata čempionus? Ar šo... piedauzību?
Visbeidzot noskanēja zvans. Pieliecos, lai paceltu somu, kad nāsīs iecirtās ļoti, ļoti saldu smaržu smārds, pacēlu skatienu un pamanīju Marisu stiepjam roku manā virzienā.
-Kā tas jāsaprot?- es pavaicāju un piecēlos no soliņa, nostājoties viņai tieši pretī.
-Mums ir kopīgs ienaidnieks. Mana ienaidnieka ienaidnieki ir mani draugi. Runa ir par Kalevu, protams.- viņa sacīja, piekārtodama svārku ielokus.- Ko tu teiktu par nelielu atriebību par zilumiem tev uz rokas?
-Kā tu?- es paliku bez vārdiem un intstinktīvi nolocīju piedurkni lejup.
-Varbūt mēs neciešam jauniņos, bet tomēr nepieļaujam vardarbību skolā.- Marisa paskaidroja, norādīdama uz manu roku.- Un tad tomēr, kā būs?
„Ja tev būtu iespēja...”
Paspiedu viņas roku.
