http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-13/741254
Pastiepu roku sānis, lai šoreiz patiešām pārliecinātos, ka šeit atrodos viena pati.
Ar roku pārbraucu pāri zīdainajam palagam un sapratu, ka esmu viena pati. Beidzot mani neviens netraucēs. Varēšu būt tikai es un manas domas. Kaut uz neilgu brīdi. Man tas bija jau sen vajadzīgs.
Tomēr likās, ka te bija pārāk auksts, mitrs un tumšs, lai šī patiešām būtu mana istaba. Kaut vai šī telpa lielākā vai mazākā mērā līdzinājās manai istabai.
Es atvēru acis. Pat nevajadzēja neko īsti skaidri kaut ko saskatīt, lai es tiešām saprastu, ka neatrodos savā istabā.
Šokā ātri pielecu sēdus. Tā bija kļūda, jo no lielā asins zuduma smadzenes laikam nevarēja paspēt reaģēt uz manām kustībām. Galva stipri sareiba, bet es neapgūlos, jo galu galā gribēju zināt kur es pašlaik atrodos. Man tas tomēr bija jāuzzina.
Ar veselo, kreiso roku pārbraucu pāri kaulainajam ķermenim, kurš bija auksts un drebēja kaut vai man nebija auksti. Cik, sapratu es atrados vakardienas apakšveļā. Pavilku segu augstāk, līdz pat kaklam.
Pēc brīža, pat nezinu cik tas ilgi ilga, es varu kaut ko normāli saskatīt un redzu kur atrodos. Roberta istabā un viņa gultā. Šī atklāsme mani mazliet biedēja. Kā es te tiku? To laikam zin tikai viņš.
Galvu ielidināju plaukstā, kuru uzliku uz ceļiem. Pagriežoties biju sagatavojusies redzēt tikai tukšu istabu ar pāris mēbelēm, bet tā vietā mani arī sagaidīja saldi aizmigusi Džesika.
Mazliet pārbijos no viņas, bet nolēmu viņu tomēr nemodināt. Man nevajadzēja jaunas problēmas.
Izkāpšana no gultas man prasīja daudz laika un daudz sāpes, kuras beigās tomēr pacietu un stāvēju pati uz savām kājām. Saģērbšanās man neprasīja mazāk sāpes un pacietības, bet es gribēju un man vajadzēja tik prom. Vismaz tagad. Kaut kur aiziet, vai vismaz ārā paelpot svaigu gaisu. Tieši tas, kas man tagad bija vajadzīgs. Tieši laikā.
Mieģinot neizdarīt liekas un straujas kustības klusām gāju uz durvju pusi. Ik pa laikam atskatījos uz Džesikas pusi, lai pārliecinātos, ka es viņu neesmu pamodinājusi un viņa vēl joprojām saldi guļ.
Atviegloti uzelpoju kad Roberta istabas durvis beidzot bija aizvērtas un es varēju iet kur es pati gribēju, nevis tur kur man kāds lika.
Nebija stāvā sajūsmā par to, ka man ir jāaiziet uz savu istabu pēc jakas. Es nezinu ko tur sagaidīt. Es tagad neesmu gatava runāt ar Stenliju. Šis jau nu tiešām nebija īstais laiks, lai to darītu. Nevajadzēja man vakar ļaut viņam mani skūpstīt un galu galā pašai viņu skūpstīt.
Es negribēju, lai atkal es tieku sāpināta. Ar mani ir grūti sadzīvot, mani reti kāds var saprast. Ja paļaušos jūtām viss aizies pārāk tālu. Kā nekā esmu pietiekami sāpināta. Reiz arī man pietiek. Neesmu jau robots, kurš izturēs visu. Esmu cilvēks, kurš arī kaut ko jūt, ja arī tā neliekas.
Bailīgiem un nedrošiem soļiem tuvojos durvīm. Pieejot pie tām dziļi ievilku elpu un nolocīju durvju necilo rokturi.
Tur jau viņš sēdēja. Uz gultas nokāris galvu, neizskatījās, ka šī poza viņam bija piemērota.
Izdzirdot kā es spēru dažus soļus uz priekšu viņš ātri pacēla skatienu un paskatījās uz mani.
-Nāc, apsēdies,- viņš mierīgi noteica un norādīja uz vietu sev blakus.
Negribīgi aizgāju un apsēdos gultā. Man bija bail, bet vel īsti nebiju sapratusi no kā, bet man bija jārīkojas.
-Tev ar roku viss kārtība?- viņš interesējās. Man nelikās īpaši normāli tas, ka viņš vienmēr runāja tik mierīgi. Tas mani satrauca, it īpaši šobrīd.
-Jā..laikam..- klusi atteicu nolaižot skatienu grīdā, garie mati uzreiz pārkrita pāri sejai to aizsedzot.
-Kaut kas noticis?- viņš jautāja noņemot manus matus nost no sejas un zodu paņēmis rokā pagrieza to pret sevi.
Es atkal nolaidu skatienu, es nespēju atbildēt.
Viņš liecās tuvāk un gribēja noskūpstīt.
-Nevajag,- norijot kamolu kaklā atbildēju, tomēr likās, ka tas bija pareizi. Varbūt. –Tas nav pareizi.
-Kas tieši?- neko nesaprotot viņš man jautāja. Tas bija jāizbeidz, tas vienkārši nevar turpināties. Tā tam tāpat nav nākotnes.
-Tas ir nepareizi
-Tad es tev neko nenozīmēju?- likās, ka viņš izmainījās vienā mirklī. Viņa balsī nevarēja īsti neko saklausīt.
Man bija grūti, bet tas bija jāsaka, kaut vai tā nedomāju,-Nē...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-15/741822
