local-stats-pixel

Hip Hop-My Life *12*4

108 2

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-11/739269

Laikam ņemu pauzi. Nezinu, kad atsākšu rakstīt.

-Pagaidiet, es ar viņu parunāšu,- pirms izgāju ārā dzirdēju Semjuela balsi, kas centās mani panākt.

Šajā visā briesmīgajā situācijā redzēju tikai trīs izejas. Pirmā bija tāda, ka mēs dejojam bez Ričarda, otrā, ka viņi dejo bez mani un trešā, ka nedejo neviens. Kaut gan ja arī Ričards atteiktos, diez vai tāpat piekristu tam visam. Man nācās atzīt, ka pēdējā man patika vislabāk. Nekādu strīdu, nekādu problēmu. Sakot to laikam meloju pati sev. Bet varbūt tā, pat ir labāk, vismaz dažreiz.

Tiklīdz aizcirtu aiz sevis kabineta durvis samazināju tempu, biju nedaudz ieinteresēta tajā ko viņš man teiks. Suns nāca man līdzi, laikam arī viņam te bija diezgan jautri. Gribējās zināt cik daudz būs gatavs piekāpties, lai dabūtu kāroto. Un es no viņa izspiedīšu visu ko vien varēšu.

-Selentīn, lūdzu, pagaidi,- viņš klusi sacīja uzmanīgi vērdams ciet kabineta durvis.

Vēl mazliet pamazināju tempu, lai tas gliemezis tiešām varētu mani panākt pirms paspēju aiziet uz istabu un aizmigt tā arī viņu nesagaidīju. Tas pat likās ticami.

-Selentīn, tā nevar,-beidzot mani panākot pie zāles durvīm viņš man teica.

-O, ja? Es kaut kā nezināju. Labi, ka mūsu gudrā slieka gan to zin,- sakrustojusi rokas zem krūtīm un pagriežoties pret viņu atteicu.

-Un tagad tā gudrā slieka teiks, lai tu ej atpakaļ un paraksti līgumu ar viņiem,- viņš ar roku norādīja uz sava kabineta durvīm.

-Varbūt dejošu, bet tad man ir savi noteikumi,- izaicinoši pasmaidīju.

-Nu kādi?

-Ričards nedejos

-Nē

-Es nedejošu arī ar Pīteru parī

-Varbūt

-Tev pienāksies tikai desmit procenti no samaksas

-Nē

-Nu tad atā,- smaidot atteicu un atverot zāles durvis tajā iegāju. Viņš ilgi neizturēs. Popularitāte viņam jau laikam tagad it īpaši vajadzīga, tāpēc ilgi nemaz nebūs jāgaida.

-Viens...divi...trīs,- klusi skaitīju līdz brīdim kad viņš padosies.

-Selentīn pagaidi,- viņš skaļi iesaucās liekot man apstāties,- es piekrītu taviem noteikumiem.

Es zināju, ka tā notiks. Pat nav jābūt īpašām spējām, lai paredzētu katru viņa soli.

Apmierināti pasmaidīju un apgriezos apkārt,- Nu tad liec no līguma izņemt Ričardu, tad esmu rīt gatava līgumu parakstīt.

Semjuels aizsitot aiz sevis durvis neapmierināts aizgāja atpakaļ.

-Nu ko? Esam uzvarējuši, ne? Jau atkal,- teicu sunim pasmaidīdama viegli papliķējot viņa galvu. Par atbildi viņš tikai ierējās.

Turpināju ceļu uz istabu. Kaut cik biju tomēr apmierināta ar to, ka panācu savu. Bet vai tas vis ir pareizi. Vai ir pareizi tas ko daru? Bet uz to diemžēl neviens nevar atbildēt izņemot vien mani pašu. Ar to nu gan man būs jāsamierinās, nekas cits jau laikam neatliek. Meklēt un rast atbildi būtu diezgan nejēdzīgi, un nevar jau zināt vai arī no tā būtu kāda jēga.

Ieejot istabā mani jau sagaidīja Roberta ģīmis.

-Ko tev no manis vajag?- aiztaisot durvis un pret tām atspiežoties vienaldzīgi noprasīju.

-Piedod, lūdzu, par to, kas notika, es nemaz tā nedomāju- skatoties grīdā viņš sacīja.

Neko neteikdama aizgāju un apsēdos viņam blakus uz gultas. Īsti nevarēju viņam nepiedot. Lielākā vai mazākā mērā tomēr sapratu viņu. Es ļoti labi apzinos, ka mani nav viegli izturēt. Kā nekā pazīstu viņu jau kopš bērnības, esam seni draugi, bet pēdējā laikā nav sanācis tā īsti parunāt. Tas gan man pietrūka...

Es tikai sēdēju un skatījos uz viņu cenzdamās nesmieties. Tas laikam nebija smieklīgi, bet man tāpat gribējās smieties.

-Kāpēc tu uz mani tā skaties?- viņš nesaprašanā pacēla skatu augšup uz mani.

-Man patīk,- atteicu iesmejoties.

-Ak tu vēl smiesies?- paceļot uzacis viņš izaicinoši vaicāja.

-Un kā vel,- atbildēju iesmiedamās vel skaļāk.

Viņš uzreiz sāka mani kutināt. Es sāku bļaut, bet viņš turpināja mani kutināt. Es spēru, spirinājos, bet viņu nekas neapturēja, lai beigtu mani kutināt.

Beigās Džo, kas apžēlojās par mani un sāka ar ķepām bradāties pa Robertu lika viņam apstāties.

Abi elsodami apsēdāmies uz gultas malas un meiģinājām nesmieties, kas mums slikti sanāca. Tomēr visā šajā pasaulē vel bija kas jautrs. Izsmieties man vajadzēja jau sen. Pēc brīža abi jau nomierinājāmies un neskatīdamies viens uz otru mierīgi sēdējām. Klusumā. Beidzot varēju arī to izbaudīt. Nedzirdēt neko. Tas bija jauki. Kaut vienu reizi, bet bija.

Pēkšņi jauko klusumu iztraucēja klauvējieni pie durvīm. Roberts devās durvis atvērt.

Kad viņš durvis atvēra Roberts nolamājas un ātri palīdzēja puisim ienākt iekšā. Es tikai šokā uz to visu noskatījos un nevarēju noticēt savām acīm.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-13/741254

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Nē!!! Lūdzu turpini rakstīt... neieturi pauzi lūdzu...

3 0 atbildēt