local-stats-pixel

Groteska skaistumam(10)0

22 1

''Labi... Reičel,'' Sūzena īpaši izcēla uzrunu, lai uzsvērtu, ka viņas tagad ir draudzenes. Elsinga panēma Reičelu aiz rokas un veda rādīt augsto mākslu. Reičela, pusceļā pagriezusi galvu, dusmīgi paskatījās uz Klaudiju.

''Ak, Reičel!'' Klaudija juta sevī augstas jūtas pret draudzeni un bija gatava viņu pat noskūpstīt. Beidzot viņa bija divatā ar Robertu!

Kādu brīdi viņi abi klusēja un blenza uz portretu, jo likās, ka neviens no viņiem nezināja kā īsti uzsākt, sarunu, kurai abi bija gatavojušies tik ilgi, līdz Roberts saņēmies drosmi pēkšņi ierunājās:’’Klaudij, atvaino par to neērto brīdi... Nu par Vārneru. Tas patiešām nebija galanti, ka man nācās tevi atstāt tevi vienu.’’

‘’Nē,nē,nē, tas nekas, ēēēmmmm, mums jau sen ir šādas īpaši draudzīgas attiecības,’’ Klaudija viegli stostījās.

‘’Tu uz viņu ļoti neļaunojies, Klaudij. Viņš nesen izšķīrās no savas sievas, un viņa tiesā izsita no viņa labu naudu. Vārners ir draņķīgā omā,tādēļ nav vērts. Pie tam tu dusmojoties sarauc pieri, un tā tavā skaistajā pierē radīsies grumbas.’’

‘’Grumbas? Kādas grumbas?’’ Klaudija iekšēji nešausminājās, taču atcerējās, ka viņš taču teica ‘’skaistajā pierē’’, un tas Klaudiju nedaudz nomierināja.

‘’Nē, ko tu, es jau esmu pieradusi pie viņa nekaunības.’’

‘’Tādai dāmai kā jums nav jācieš nekaunība,’’ Roberts klusi noteica un viegli pieskārās viņas plaukstai. Klaudija juta, kā tirpas iziet cauri viņas ķermenim, un viņa saprata, ka Reičelai kā parasti ir pilnīga taisnība- viņai vajadzēja Robertu un viss.

Roberts maigi lūkojās Klaudijas acīs, kas likās pilnas ar mīlestību, bet Klaudija juta, ka viņai kaut kas ir jāsaka, lai novērstu šo mazliet mulsinošo situāciju.

‘’Tas jau nav nekas. Man arī tev, Robert, ir jāatvainojas.’’

‘’Par ko?’’ viņš rotaļīgi tincināja un Klaudijai pat kļuva neērti.

‘’Par to neveiklo brīdi, ko mēs te...nu...’’ viņa centās runāt, neskatīdamās Roberta acīs, jo visi vārdi, ko Klaudija gribēja teikt, vienmēr it kā pazuda viņa skatienā. Viņa mājās bija simtiem reižu domājusi par šo tikšanos, bija izdomājusi, ko teiks, kā pasmaidīs, kā paskatīsies, taču visa šī režija izgāzās pret Roberta acīm, kuras viņu ievilka kā dzelme.

Roberts iesmējās:’’Beidz, Klaudij, es tevi pilnībā saprotu,patiešām!’’ Klaudija saņēmās ielūkojās viņa acīs un, domājot, kas būs, būs maigi sacīja:’’Man liekas, ka mēs abi viens otru labi saprotam.’’ Viņa to teica ļoti koķeti, un tam bija rezultāti, jo Roberta acīs uzradās drudžains spīdums.

‘’Nu, lūk arī es esmu klāt!’’ Nodārdēja Montegjū kunga spēcīgā balss, un tā bija tik nepieklājīgi skaļa, ka viņam pat drebēja bārda. ‘’Baudiet mākslu, baudiet! Skaisti, skaisti... O, Kārter, es sen tevi neesmu redzējis!’’ Montegjū kungs turpināji vulgāri uzvesties, skaļi uzrunājot viesus un stāstot jokus par visiem. Bez šaubām viņš bija piedzēries, bet Klaudija nemanīja nevienu pārmetumu pilnu skatu vērstu uz Montegjū kungu, un patiešām- viņš taču bija namatēvs.

Viesi sapulcējās ap viņu, vienīgi Klaudija un Roberts palika stāvam nomaļus, bet nevienu no viesiem, tas neinteresēja, jo visi dega nepacietībā redzēt, kā Montegjū kungs sevi pazemos, jo svaigas baumas atdzīvināja jebkuru garlaicīgu tējas dzeršanu.

‘’Robert, kādēļ tu man šodien zvanīji?’’ Klaudija sāka runāt bez aplinkiem, jo saprata, ka nevienu viņa pašlaik neinteresē.

‘’Es...es gribēju zināt vai tu būsi, jo vakars bez tevis... Es gribēju tevi... nu... satikt,’’ Roberts pinās savos vārdos un izskatījās apjucis.

‘’Tu zini, ka es nepalaižu garām nevienu pašu balli...’’ Klaudija aprāva savu sakāmo, tāpēc ka gribēja jau teikt ‘’kurā esi tu’’, bet tas būtu muļķīgi , un tad vairs patiešām nebūtu nekāda atpakaļceļa. Nez vai Roberts sajuta Klaudijas mulsumu?

Viņš tikai paskatījās uz Klaudiju un pagāja tālā pie kādas citas gleznas. Šī patiesi bija brīnišķīga- saules gaismas pielietas ielejas ainavas atveidojums. Pat triepieni nelikās nepabeigti. Tā bija sapņaina harmonija. Klaudija pienāca tuvāk Robertam un, pētot gleznu, klusi sacīja:’’ Tas ir sarežģīti, Robert. Tu pat to nesaproti.’’

Roberts palūkojās uz Klaudiju un klusēja. Šis klusums plēsa Klaudijai vai sirdi pušu. Viņa pilnībā bija Roberta varā, un cerēja, ka Roberts to īsti vēl nesaprot.

‘’Un tad viņš prasa:’’Kur ir mana nauda?’’ pa pusei smiedamies, pa pusei kliegdams, iebļāvās Montegjū kungs un tam sekoja smieklu gūzma.

‘’Anekdote,’’ nosprieda Klaudija un arī Roberts pagrieza galvu smieklu virzienā. Viņa sejā nekas pat nepakustējās, viņš acīmredzami gribēja Klaudijai ko pateikt.

‘’Klaudij, es taču esmu tev teicis, ka tu esi visgudrākā sieviete, ko esmu saticis,’’ Roberts klusām nodūdoja.

‘’Tad jau tu esi saticis maz sieviešu,’’ viņa nokritizēja sevi, lai gan šis kompliments kā balzams sildīja viņas sirdi, kas satraukumā sitās tikpat ātri kā kolibri.

Roberts iesmējās, bet tikpat ātri arī beidza smieties:’’Tu neesi vienkārši gudra, Klaudij. Kas tad ir zināt dažus nožēlojamus faktus...’’

‘’Nesāc nu noniecināt sevi! Es tevi vienmēr esmu vērtējusi augstu.’’

‘’Varbūt veltīgi, Klaudij,’’ Roberts nicīgi iesaucās. Likās, ka viņā dega liesma ar stipru spēku, un tā viņam radīja neizsakāmas sāpes, tādēļ Klaudija paņēma viņa roku un, ieskatīdamās acīs, sacīja mīlestības pilnu skatienu:’’Robert, es jūtu tevi. Mana sirds man nemelotu.’’ Tad sapratusi, ko ir pateikusi viņa ļoti nokaunējās, sevi nolamāja par aušu, noņēma savu roku no viņējās un apdullusi no savām jūtām aizgāja pie smejošā pūļa, kur no anekdotes stāstīja Stretfords, kurš pats izskatījās pēc sliktas dabas anekdotes. Viņš smējās klausītājiem līdzi, jo domāja, ka tie smejas par joku, bet Klaudija zināja, ka viņi smejas par pašu Stretfordu, un nu par viņa smiekliem, kas bija vēl briesmīgāki par viņa izskatu.

‘’Bet paklausieties, paklausieties,’’ dārdināja Montegjū un iesāka jaunu joku. Viņa sajuta maigu pieskārienu sev uz plecu. Roberts bija uzlicis roku uz tā un izskatījās aizkustināts.

Noskanēja vēl viena smieklu vētra un Klaudija izlikās, ka smejas, jo negribēja būt nepieklājīga, bet Roberts gan ne.

‘’Viņš tomēr ir vēl tik jauns un nepieredzējis,’’ viņa kārtējo reizi nodomāja.

‘’Atvainojiet,’’ pēkšņi nez no kurienes uzradās Stretfords un nedaudz nokaunējies sacīja,’’ka iztraucēju jūs, mis, tik jautrā brīdī, kāds ir šis, bet tevi grib satikt mana sieva, kura ir lejas stāvā. Lūdza, lai tu atnāktu pie dāmām.’’

‘’Protams, es labprāt satikšu Salliju!’’

‘’Paldies, tev ,Klaudij, un piedod, ka...’’ viņš joprojām bija nokaunējies, laikam saprata, ka ir atnācis pavisam nelaikā. Cik labi, ka viņš bija tik neaptēsts!

‘’Nekas, nekas. Šovakar visur ir brīnišķīga kompānija,’’ Klaudija koķeti pakniksējusi abiem kungiem, devās pie kāpnēm. Atkal norībēja smiekli, un to pavadībā viņa izgāja no zāles. Gaitenis bija tukšs. Viņa lēnām gāja, satraukta domādama par Robertu un iekšēji gānīdamās par Salliju... Bet te viņa dzirdēja klusus soļus sev aiz muguras. Viņa nobijās, jo tas varēja būt Vārners, jo nelieši vienmēr iet klusu, vai galu galā Toms.

Bet nē! Tas bija Roberts. ‘’Manas manieres liek dāmu pavadīt,’’ viņš teica tik apburoši zobgalīgi, Klaudija muļķīgi ieķiķinājās:’’Pavadiet!’’ Roberts aizlika viņas roku sev aiz elkoņa un Klaudija iesmējās, jo tas bija tik neticami amizanti. Viņa būtu gribējusi tā iet mūžīgi, bet tad viņš ieveda viņu kādā istabā, laikam tā bija domāta viesiem. Klaudija sāka kaut ko saprast, tādēļ pretojās un čukstēja:’’Tu esi neprātīgs, tu, tu esi traks, tu...’’ Viņas vārdi aprāvās, jo tam sekoja skūpsts. Tobrīd viņai zem kājām pazuda zeme, šis draņķīgais vakars, briesmīgais portrets, strīds ar vīru, Vārners... Nekam vairs nebija nozīmes. Viņa tikai juta to, kā Roberta matu cirtas pieskārās viņa sejai un arī Klaudija atbildēja skūpstam, tik kaislīgi it kā nekad nebūtu skūpstīta. Viņas galvā bija miljoniem domu, viņā radās poēzija, ka viņu lūpas saskārās kā maigi taureņu spārni, jo tas pilnībā tam atbilda, jo bija tikpat skaisti un neticami.

Kad Roberts atrāva savas lūpas no Klaudijas viņš atkal uz viņu paskatījās ar to savādo mirdzumu acīs un, atvēris durvis, aši aizgāja, atstādams Klaudiju bez elpas. Viņa kādu laiku vēl palika istabā un neko īsti nesaprata.

Par pārējo vakaru stāstīt nav īsti nozīme, jo Klaudija nedomāja ne par ko citu, kā tikai par Robertu. Kā traki viņas vēderā dauzījās taureņi. Vienīgais, ko viņa dzirdēja pa ausu galam bija tas, ka Elsinga plātījās par to, ka viņas ar mis Reičelu nu ir draudzenes, un to, ka viņa un Klaudija ir ielūgtas uz tējas dzeršanu. Klaudija pat nedusmojās uz Sūzenu, jo jutās tik dzīva. Viņa bija kā septītajās debesīs.

22 1 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000