‘’Labdien, dāmas. Atvainojiet, ka kavējos tik daudz darbu!’’ pēkšņi atskanēja kāda nedzirdēta un neticami maiga balss. Monika pārtrauca jaukties Reičelas un Katerīnas sarunā, jo skrēja(tieši tā skrēja) apskaut runātāju. ‘’Meitiņ, tu jau klāt!’’
No visiem telpas stūriem atskanēja aizkustinātu sieviešu balsis, pat Elsinga bija beidzot klāt ar savām kūkām, lai vērotu šo ģimenes paraugstundu.
‘’Cik jūs esat jaukas un tik līdzīgas! Es zvēru, kad Monikai bija divdesmit, viņa izskatījās tieši tāpat kā Karolīna!’’ izjusti izsaucās Sallija Stretforde(jā, lasītāj, Stretforda sieva). Un šim viedoklim piekrita iepriecināta sieviešu murdoņa, kura pašlaik valdīja Sūzenas salonā.
‘’Mīļā, kur tad tu tik ilgi biji?’’ Monika vaicāja Karolīnai, tikko no viņas atlīmējusies.
‘’Ak, mīļās, es biju uz klavierspēles privātstundām, jo, lai gan esmu mākslas pētniece, vēlos vēl vairāk iepazīt arī citus mākslas veidus, jo, manuprāt, katrai dāmai būtu jāprot spēlēt vismaz vienu instrumentu,’’ Karolīna tik pat teatrāli atbildēja. Viņas ar māti bija kā dvīnes.
‘’Tad jau viņa jau prot spēlēt divus instrumentus – klavieres un man uz nerviem,’’ Reičela iečukstēja ausī Klaudijai, un tā knapi valdīja smieklus.
Karolīna pavisam noteikti bija skaistule. Viņa bija trausla un maiga būtne ar bālu ādu, zilpelēkām acīm un tumši brūniem matiem. Arī viņas smaids bija piemīlīgs, taču vissvarīgākais bija viņas galvenais trumpis – viņa bija jauna, un tas aizsedza visas viņa nepilnības. Un viņa vēl pētīja mākslu. Ak, laimīgais precinieks! Pūrs gan jau arī būs iespaidīgs. Viņa gan bija tracinoša, bet ne tik tracinoša, kāda bija viņas māte. Klaudija jau bija mainījusi savas tik skeptiskās domas par Karolīnu, un piegāja pie viņas: ‘’Sveika, Karolīn! Es esmu Klaudija Edvartsa. Tava māte par tevi ir daudz stāstījusi.’’
‘’Es ceru, ka tikai labu?’’
‘’Pašu, pašu labāko!’’
‘’Cik mīļi, māmiņ! Prieks iepazīties mis Edvartsa!’’
‘’Ir patīkami, ja prieks ir abpusējs!’’ Klaudija pasmaidīja, un Monika lepni paskatījās uz meitu:’’Mis Edvartsa ir īsta dāma, gan jau iedraudzēsieties.’’ Viņa viltīgi pasmaidīja un aicināja meitu un Klaudiju pie galda, kur tasītēs jau bija salieta tēja.
‘’Ņemiet droši arī kūciņas, mēs tās cepām ar kalponi kopā. Viņa ir tika talantīga saldumu cepēja, pilnīgi es paņēmu recepti,’’ Sūzena viesmīlīgi aicināja, un pati paņēma gabaliņu.
‘’Ardievu, diēta,’’ nodomāja Klaudija, un arī paņēma gabaliņu, jo neviens nedrīkstēja zināt to,ka viņa tievē. Reičela tikai pasmīnēja un turpināja sarunu ar mis Rīdu:
‘’Ziniet, man liekas, ka presei tāpat nav brīvības, lai ko jūs man teiktu!’’
‘’Dārgā, jūs vienmēr esat bijusi gudra, un tādēļ es jūs tā cienu, bet jūsu spītība... Saprotiet, nevar runāt par tādām lietām.’’
‘’Kādēļ?’’
‘’Patiesība nekad nav nesusi cilvēcei labumu, Reičel. Cilvēkiem patīk meli.’’
‘’Meli? Kādēļ meli?’’
‘’Tādēļ ka tie ir skaisti un izdomāti, un nevienu nenoniecina pēc nopelniem.’’
‘’Bet cilvēks ir radīts gaismai!’’
‘’Tieši tādēļ! Patiesība cilvēkiem liekas tumša...’’
‘’Mis Rīda gan jau vēlēsies pastāstīt par to, kā viņa gāja satikties ar mākslinieku Migelu,’’ Monika pārtrauca šo tik neinteresanto sarunu, glābjot neveiklo situāciju, kas varēja rasties. Viņa pamācoši paskatījās uz meitu ar skatienu ‘’lūk, kā ir jārīkojas’’ un tad uz mis Rīdu, kura izskatījās varen sapīkusi:’’ Jā, Migels... Viņam būs jauna izstāde pēc mēneša.’’
‘’Cik brīnišķīgi! Es mīlu Migela stilu,’’ Sūzena sacīja un sāka par mākslinieku stāstīt detalizētāk ieinteresētajam sieviešu pūlim.
‘’Ne jau viņa mīl Migela stilu,’’ Reičela atkal ironiski pavīpsnāja tā, ka to dzirdēja Rīda un Klaudija. Ieķiķinājās viņas abas. ‘’Varbūt tā vecā nemaz nav tāda briesmone,’’ Klaudija nodomāja un nočukstēja pretī:’’ Tu skaties, tūlīt Monikas jūsmošana par Morānu!’’
‘’Kas ir Morāns?’’ mis Rīda gribēja zināt. Reičelai un Klaudijai pat nevajadzēja sākt skaidrot, jo drīz runāšanas stafeti atkal pārņēma Monika:’’Jā, bet Morānam arī drīz būs jauna izstāde, un viņš mani uzaicināja uz atklāšanu, jo viņš teica, ka esmu viņa mūza, cik mīļi... Kāds izcils mākslinieks! Viņš saskata ļaudīs to dvēseles dzīles, un uzliek tās uz papīra. Viņa gleznotais dubultportrets noteikti ir manas kolekcijas dārgakmens!’’
‘’Cik brīnišķīgi sacīts, māmiņ!’’ Karolīna ,sajūsmināti smaidīdama, vēroja citu reakciju uz sacīto.
‘’Jā, tas portrets bija brīnišķīgs, un tā īpatnējā krāsu spēle...’’ ierunājās kāda mis Harisone. Viņa ļoti bieži bija redzama salonos, bet Klaudija par viņu vēl joprojām neko īsti nezināja – tikai to, ka viņas vīrs ir ietekmīgs baņķieris.
‘’Tas ir Morāna mākslinieciskais rokraksts!’’ Monika lepni atbildēja, un sarunu temats tika veiksmīgi novirzīts uz mākslu, tieši tā, kā tam vajadzēja novirzīties un nekā citādāk.
Turpinājums sekos...
