16. Problēmas, un jauna draudzība..
- Sintij ! Manu Sinij ! Kas ar tevi noticis?? – Adrians ienācis istabā apskāva Sintiju un maigi sacīja.
- Toms... Viņš ir prom.
- Sintij, cilvēki nāk un iet, glūži kā nauda.
- Bet Toms nē ! Es viņu joprojām dzirdu! Viņš ir šeit, Man blakus. – Sintija apskāva kājas un šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Viņa izskatījas pēc narkomānes, arī zilie loki un savādās zīlītes par to liecināja.
- Sintij, piedod , ka prasu.. Bet vai tu kauto lieto? – Adrians vairs ne tik maigā balsī jautāja.
Sintija pagrieza galvu. Viņas acis bija sarkanas , Vaigi uz iekšu un mati izpūruši. Āda bija pilnīgi bāla, gandrīz pavisam līķa balta.
- Es, es tikai vēlejos nomierināties. – Viņa raudādama atbildēja.
- Sintij ! Ko tu dari !? kas tās par vielām ! – Adrians pēkšņi ar milzīgām acīm ieraudzija atvērtu atvilkni kurā atradās baltas , nenosakāmas ripiņas, un sļirces.
Sintija to pamanijusi aizcirta atvilkni.
- Sintij ! Cik ilgi?
- Divas nedēļās. Tieši tik ilgi cik ilgi ir prom Toms.
- Tev jāpartrauc.
- Es nespēju. Es nespēju to pārtraukt, es nespēju viņu aizmirst.
Adrians ielūkojas Sintijas asarainajās acīs. Ko viņš dara?!!!
Viņš pieliecās un noskūlpstija Sintiju. Viņš zināja kas Sintijai bija nepieciešams. Tā bija mīlestība.
Sintija pakļāvas Adrianam. Viņa iekrita viņa klēpī un aizmiga.
- Ak , tu manu Sinitj. – Adrians apskāva Sintiju.
****
Sintija pavēra acis un atapās gulēdama uz Adriana. Adrians bija viņu apskāvis uz apsedzis.
- Labrīt saulīt ! – Adrians sveicināj Sintiju.
- Mēs nokavējām skolu. Tu gan tiešām ilgi gulēji. – Adrians apskāva Sintiju.
- Piedod, tev jau vajadzēja būt skolā. – Sintija atvainojās.
- Nē, labāk pavadīd laiku ar tevi.
Sintija pielēca kājas paņēma kādu somiņu un devās uz toleti. Kad Sintija toletē bija jau 20 minūtes Adrians vairs nenocietās un teica
- Siniij? Tu tur vēl ilgi būsi?
Atbildi nesaņēmis viņš sāka nervozēt un devās iekšā. Pēkšņi viņš iekliedzās un nokrita ceļos. Sinitija gulēja uz zemes ar vēnā iedurtu adatu.
Nu Adrians saprata kā jutās Toms. Un kāpēc viņš devās prom. Viņa mīlestība vienkāršī bija pārak stipra pret šo meiteni.
- Sintij ! Celies !
Kad meitene necēlās Adrians noskrēja lejā pēc Sintijas mammas. Viņa tur nebija. Viņš sameklēja savu mobīlo un izsauca ātro palīdzību.
17. Es tevi mīlu.
- Kas viņai bija noticis? – Adrians jautāja māsiņai.
- Pārdozēja narkotikas.
- Sasodīts!
- Vai jūs zinat kur viņa ņēma šis vielas? Un kāpēc? - Adrians ļoti labi zināja kāpēc. Bet negribēja to teikt.
- Nē, diemžēl nē. Vai varu pie viņas ieiet?
- Jā. Ejiet tur pa labi un tad taisi līdz 14 palātam.
Adrians sekoja māsiņas norādēm un iesoļoja palātā.
Uz Sintijas gūlts sēdēja viņas māte.
- Sveika, Sintija. – Adrians viņu uzrunāja.
- Sveiks.
- Tātad tev viss ir skaidrs , jaunkundzīt ja? – Sintijas mamma meitu uzrunāja diezgan nikni.
- Jā, māt.
Kad Sintijas māte izgāja pa durvīm Adrians teica
- Kas skaidrs?
- Mani sūtīs uz cetru kur palīdz izārstēties.
- Kāpēc tu to darīji?
- Es nezinu, es vienkārši sajutu pret tevi to pašu ko pret Tomu.
Adrians apsvēra šos vārdus.
- Ak , Sinij, Man arī pret tevi ir jūtas.
Tieši tajā momentā pa durvīm iesoļoja māsiņa un Sintijas māte.
- Tādas esam izvēlejušies centru ! Mēs izvēlējāmies diezgan izskatīgu un patālu centru, bet tas nekas ! Labāk tiksi prom no problēmām.
- Uz kurieni ? – Sintija lūkodamās Adrina acīs jautaja.
- Kalifronija.
Sintija pēkšņi asi pagrieza galvu. Un tad atkal paskatījas uz Adrianu.
- Kalifornija.
Tad māsiņa un māte izgāja. Adrians nošļuka uz krēsla.
- Kaliforija, pie Toma. Cik jauki.
- Vai tev ir iebildumi? – Sintija atbildēja.
- Jā, ir.
- Un kādi?
- Es tevi mīlu, Sintij, Un nevēlos lai tu atgriezies pie Toma. Viņš to spēj izdarīt atkal ! Un tur es tevi neredzēšu,Sintij. Mana dzīve bez tevis nav nekā! Jau kopš bērnības, kopš tā laika kad iepazināmies! Es tevi mīlu!
Sintija izplūda asarās.
- Adrian ! – Sintija apskāva Adrianu , gandrīz vai izlidodama no gūltas.
- Es, es, es tevi arī mīlu! – Sintija noskūpstija Adrianu.
Adrians viņu pacēla un ielika gūlta. Noskūlpstija un sacīja
- Bet tu vairāk mīli Tomu.
- Es zinu. – Sintija izplūda asarās.
- Cik ilgi tu būsi prom?
- Gandrīz gadu.
- Sinij..
- Adri..
Abi saskatījas. Tieši tajā brīdi pa kabineta durvīm iesoļoja māte un paņēma Sintijas mantas.
- Mēs braucam. Pasaki atā Adrianam, mums jādodas.
- Labi.
Kad māte izgāja Sintija noskūpstija Adrianu.
- Piedod. Tā ir tikai mana vaina, man nevajadzēja sākt lietot.
- Tā ir mana. Es vienkārši, nebiju tev blakus!
- Kuš.
- Sinij...
- Paliec sveiks. Tiksimies..
- Es tevi mīlu.
- Es tevi arī.
Sintija devās prom. Adrians nolūkojās pa logu , kā viņa, pirmā un visa mūža mīlestība aizbrauc, aizbrauc pie cita.
Autore - L. Šķēle.
Par jauno grāmatu - Nezinu kad būs gatava, jo pagaidām es tveru iedvesmu un piedzīvojumus lai būtu ko rakstīt. xD
Paldies par uzmanību! Uzredzīti! ( Un kā vienmēr piedodiet par kļūdām. )
