10. Tu un es.
Sintija devās uz Toma istabu. Viņa nespēja pati saviem spēkiem aizvērt kleitas slēdzēju. Parējo visu bija jau izdarījusi. Viņa pieklauvēja pie druvīm, vēlreiz, un vēlreiz.
- Tom! Tu tur esi jeb nē!? – Sintija nepacietīgi mauroja.
- Tūlīt. – Tālu no durvīm atskanēja Toma balss.
- Man vajag tavu palīdzību!
- Kas noticis? – Toms atvēris durvis lūkojās uz Sintiju.
- Tom! Uzvelc taču kreklu!
- Nu man arī vajag tavu palīdzību! Nezinu ko lai velku!
- Labi, vispirms aiztaisi man kleitai slēdzēju. – Sintija novilka.
Toma aukstie pirksti pieskārās Sintijas ādai aizvelkot slēdzēju. Sintija jau atkal kusa. Toma pirksti joprojām atradās uz sintijas vidukļa.
- Tu gribi lai es atkal paģibstu jeb kā? – Sintija atgriezusies no debesīm uzsauca Tomam.
- Piedod. – Toms noņēma rokas no Sintijas vidukļa.
- Kāda palīdzība tev nepieciešama?
- Krekls. Nevaru izdomāt kādu kreklu lai velku.
- Parādi kādi tev ir.
Tomam kreklu tiešām bija daudz. Sintija izvilka kādu pavisam neredzētu spilgi zilu kreklu ar dažādiem neona krāsas papildinājumiem un melnu jaku ar kapuci.
- Tā, uzvelc šo.
- ZILS!?
- Nē, oranžs. Daltoniķis jeb kā? Ģērbies nav daudz laika.
Toms pasmīņāja par Sintijas izteicienu un saģērbās.
- Nu, tā nevar ! – Sintija pieliecās un novilka Toma bikses zemāk. Parādot viņa jostu.
- Labāk! Tā un tagat kapuciti.
Toms grasijas aizvilkt jakas slēdzēju kad Sintija iebļāvās.
- Ko tu dari! Netaisi jaku taču ciet!
- Nu, varbūt tev ir labāka gaume par mani, bet man arī patīk ģērbties! –
Toms paņēma un iemeta Sintiju gūltā.
- Re, re ! Es taisu ciet slēdzēju !
- Tu neuzdrīkstēsies! – Sintija izleca no gūltas un sagrāba Tomu.
- Tiešām skaties! – Toms centās aizvlikt jakas slēdzēju cīnoties ar Sintijas apskāvienu. Abi iegāzās gūltā un sāka smieties. Toms paķēra spilvenu un uzsāka spilvenu kauju. Abi sāka spēlēt spilvenu kaujas.
Te pēkšņi Sintijas telefons iezvanījas.
- Sintij ! Kur pie velna tu esi ! pēc 10 minūtēm sākas diskotēka!
- Marij! Oi, es aizrāvos tūlit būšu jau skrienu!
- Labāk pasteidzies jaunā Laurīte Reinicīte. – Marija pasmējas par Sintiju.
Sintija nolika telefonu iegulas Tomam klēpi un sacīja
- Mums jādodas.
- Tiešām!? Un es cerēju tevi te vēl pabužināt ! – Toms sacīja un sāka kutināt Sintiju.
- Varētu jau! Bet Mariju mūs abus nositīs! Tāpēc pasteigsimies!
- Ak tā Marija, sapņu bojātāja! – Toms norūca un izvilka Sintiju no gūltas.
- Bet kāpēc gan mēs nevarētu uzspēlēt mašīnītēs?
Sintija spiegdama tika vilkta pa grīdu.
- Pagaidi es vēl pazaudēšu kurpes !
- Pie velna tās kurpes! – Toms nobļāvas un Atlaida Sintiju. Abi nokrita uz grīdas.
- Man vajag tikai tevi! – Toms smaidot sacīja.
- Man arī pietiktu tikai ar tevi ja mani negrasītos nobeigt.
- Nobeigšu visus kas tevi apdraudēs! – Toms piecēlas kājas un uztaisija Supermena stāju.
- Ak Tom, labāk dodamies !
- Bet es jaku vilkšu ciet!
- Nevilksi gan! – Sintija atrāva jakas slēdzēju vaļā.
- Ak tu mazā dulburīte!
- Ejam! – Sinitija paķēra kurpes un skrēja lejā pa trepēm.
Abi noskrējuši lejā un saģerbušies devās laukā.
- Zini Sintij, varbūt viss notiek ļoti ātri, bet varbūt tu vēlētos būt mana meitene? Es tiešām būtu ļoti priecīgs. – Toms asptājas un lūkojās Sintijas acīs.
- Tom, un tu vēl jautā ?
- Tikai nesaki ka nē!?
- Protams ka jā dumiķīt! – Sintija noskūpstīja Tomu un metās skriet.
- Eu! – Toms sauca no pakaļas – Šoreiz tu mani noskūpstīji! Tas nav godīgi!
- Ir gan! It īpašī ja mums jāsteidzas!
Abi smejoties skrēja uz pasākumu.
11. Diskotēka sestdienas vakarā.
- Es veljoprojām domāju ka ši nav laba doma ! – Toms apstājas pie skolas durvīm.
- Bet Tom.. Mums jādodas !
- Tika tevis dēļ.
Sintija atbīdija smagās skolas durvis un devās iekšā. Tur jau viņu gaidīja Marija.
- Sintij! Pēc divām minūtēm sākas diskotēka! Kur tu tik ilgi biji? – Marija satraukusies bēra vārdu pēc vārda. Tad viņa ieraudzīja Tomu.
Nesaprašanā sarauca pieri un atkal ierunājas.
- Tom.. Tu taču savu mūžū neesi nācis uz diskotēkām!
- Zinu. Man šoreiz sagribējas. – Toms kautrīgi atbildēja.Marta pamanījusi Toma kaunu arī ierunājas.
- Pēc manām domām tu nāci dēļ Sintijas? Vai tā ir?
Toms jau dzirdot vārdu Sintija nokaunējas.
- Nēeee...... – Toms novilka.
- Kāpēc tad? – Aleksis arī izrādija interesi par draugu.
- Nu tāpēc ka jūs visi nākat bet es nē. Un man mājas ir garlaicīgi. – Pēc gara klusuma un domu brīža ierunājas Toms.
Te pēkšņi atskanēja skolas jaunās tumbas un mikrafona varēja dzirdēt dīdžeja balsi.
- Mums jāskrien ja negribam nokavēt! Šovakar ir ieradies Grafomāns un Fakts! – Marta spiedza no prieka.
- Grafomāns!? – Sintija šokā izplēta acis. Viņa dievināja Grafomānu.
- Es taču teicu ka mums jāskrien ! – Marta sauca jau skrienot.
Visi skrēja uz zāli. Un tur patiešām skanēja Grafomāna un Fakta dziesma – Labrīt. Pie Martas pienāca sen neredzētais Artis uzpiežot viņai skūlpstu uz vaiga. Abi devās dejot. Aleksis paķera Kimberliju smejoties un devās dejot. Adrians devās dejot ar Mariju. Viņi abi tiešām dejoja labi.. Sintija nopūtas sēžot malā. Viņa ar acīm atrada Tomu kurš stāvēja maliņā un spēlējas ar jakas slēdzēju. Toms pacēla acis un ielūkojās Sintijas acīs. Te pēkšņi Sintijai priekšā nostājas Luīze. Skaidrs bija viens. Labi nebūs... It īpaši ja klāt nav Marta jeb Marija... Sintija bija neaizsargāts upuris.
- Nu nu mazā Sintija kas ir? Tominš nelūdz dejot? – Luīze kaitināja Sintiju.
- Tu taču labi zini ka viņam tu nepatīc! Viņam tu un tavi gājieni riebjas. Varu saderēt kad es viņam pieiešu klāt viņš mani uzreiz vedīs dejot! – Luīze neatkāpas.
- Es tā neteiktu. – Sintija mēģināja aiztāvēties.
Luīze nepamanīja ka viņai aiz muguras stāvēja pats Toms. Vispār to nebija pamanijis neviens.
- Hā! Atceries vienu.. Toms ir mans! Jo ātrāk atšūsies jo labāk būs tavam ķermenim. – Luīze smaidīja savu riebīgo smaidu.
Luīze apcirtās otrādi ieblieztama Tomam ar saviem rižajiem matiem.
Viņa pamanīdama Tomu atkal vēra vaļā savu muti.
- ooo! Tomiņ ! Tu jau atnāci mani uzlūgt uz deju ? – Luīze smaidīja.
- Labāk aizveries Luīze un paej nost no Sintijas.
Dzirdējusi Toma vārdus un vēso , ledaino balsi Luīze savieba seju un devās prom.
Toms pamanīja ka pār Sintijas vaigiem līst asaras. Toms apsēdas un noslaucīja asaras.
- Neraudi mazā!
- Ak Tom.... – Sintija aprāvas pusteikumā kad Toms visu priekšā viņu noskūlpstīja. Tieši šobrīd skanēja dziesma – Tikai mēs... Un apgaismojums tika pavērst tieši uz Tomu un Sintiju. Toms atlaida lūpas no Sintijas un smaidija.
- Es teicu neraudi !
Sintija smaidīdama pretīm pasmējas. Abi piecēlās kājas un sāka dejot.
Luīze to redzēdama nespēja savaldīties un paķēra krēslu. Viņa trieca krēslu uz Sintijas pusi. Toms to tieši īstajā brīdi pamanīja un parāva Sintiju malā. Mūzika aprāvas un visi apklusa. Luīze bija sevi apkaunojusi. To saprasdama viņa izmetās no zāles. Šoreiz viņai pat nesakoja draudzeņu bariņš. Neciešamās cacas devās atvainoties Sintijai it visā un palīdzēja piecelties.. Jo Tomam nācas Sintiju noraut zemē lai pa viņas smuko seju netrāpītu Luīzes mestais krēsls.
Atvainojos, ja atkal kaut kur ir kļūdas.
