Good girl 81

Mia.

Man nepatīk šeit atrasties. Es gribu būt mājās, kur katru brīvdienu visas mājas istabas pārņem, mammas cepto cepumu smarža. Es gribu atkal ar saviem draugiem iet uz ballītēm, es negribu šeit atrasties.

Jūtu, ka man acīs sakāpj asaras, kuras drīz pārņems vaļu pār mani. Izskrienu no savas istabas, aizcērtot durvis un skrienu pie Bila. Man vajag tikt viņa mierinošajā apskāvienā, kurš tika mans sniegts arī vakar, kad mani draugi aizbrauca un atstāja mani vienu šeit- drēgnajās, pelēkajās un pēc pelējuma smakojošām telpās.

Bils lēnām nāk uz priekšu pa gaiteni, paātrinu savu skrējienu pie viņa. Drīz vien esmu pieskrējusi pie Bila, manas rokas ir apskāvušās ap Bila vidukli. Bila rokas kādu mirkli kavējas gar sāniem, bet drīz vien viņš tās ir aplicis ap mani, sniedzot man mierinošu apskāvienu. Paslēpju savu seju pie Bila vēdera, viņa krekls lēnām paliek slapjš no manās asarās, kas līst ar straumēm.

Bils paceļ manu galvu augšup, kādu mirkli mans acu skatiens kavējas pie viņa lūpām. Paceļu acis augšup un ieskatos Bila pelēkzaļajās acīs, kuras tagad izstaro tikai mīlestību un mazliet nesapratni.
- Kas noticis?- Bils jautā, un es atkal pievēršos viņa lūpām.
- Es gribu mājās.- caur asarām nošņukstu. Mans acu skatiens joprojā atridas uz Bila lūpām, es gaidu nākamos vārdus, ko izveidos viņa lūpas. Bet tās neizveido nevienu vārdu, tās lēnām pieskaras manām lūpām un izveido īsu, bet kaisles pilnu skūpstu.
- Viss būs kārtībā.- Pēc skūpsta Bils nosaka un es atkal paslēpju savu galvu pie viņa krūtīm.
- Es gribu mājās.- vēlreiz nošņukstu un atkal ļauju savām asarām vaļu.


- Atvainojiet?- kāds aiz muguras mums ieklepojas. Es jūtu, ka mans un Bila ķermenis saspringst, mums abiem ir bail, bail ka kāds ir redzējis mūsu skūpstu.
Lēnām atlaižu Bilu, viņš satver manu labo roku un mēs abi pagriežamies pret balss īpašnieku.
Mums pretī stāv pārsteigts Džons.
- Džon!- Iekliedzas un izraujos no Bila tvēriena. Džons mani apskauj un manas lūpas rotā mazs smaids, jo atceros visus Džona pieskārienus un atkal vēlos tos sajust uz sava ķermeņa. Džons noskūpstu manu galvas vidu, kas liek mazliet samulst un manam smaidam no sejas pazust.
Paceļu galvu, viņš ar īkšķiem noslauku manas asaras. Džons pieliek savas lūpas pie manām, kas liek man atcerēties par Bilu, kas stāv mums aiz muguras un par mūsu šodienas skūpstu. Atraujos no Džona un skrienu prom no abiem vīriešiem.


- Sveiks, brālēn.- Atskan Džona balss un viņa izteiktie vārdi liek man apstāties. Paslēpjos aiz stūra un uzmanīgi klausos, ko viņš tieks Bilam.
- Sveiks.- Bils nosaka.
- Man vajag tavu palīdzību.
- Kādu?- Bils bez emocijām jautā
- Tu mani pazīsti, es saderēju ar savu labāko draugu, par to ka mēneša laikā 15 reizes pārgulēšu ar Miu.- mani šokē Džona izteiktie vārdi.
Pēc šiem vārdiem, es jūtos nodota. Es pati zinu, ka saderēju ar Sofiju, par to ka es nepārgulēšu ar Džonu, bet viņa derības ir pavisam kaut kas cits. Aizveru acis, klusām izelpoju un gaidu ko teiks Bils.
- Un tu to nespēj izdarīt, jo viņa atrodas šeit.- Bils konstaktē faktu.
- Jā. Pālīdzēsi?-Džona balss skan lūdzoši. Pabāžu galvu ārā no slēptuves, mans acu skatiens satiekas ar Bila skatienu.
- Kaut vai.- Atksan auksta atbilde no Bila puses. Sāku skrējienu uz savu istabu, kur varēšu noslēpties no Džona, kur varēšu ierakt savu galvu spilvenos, kliegt un raudāt, kur varēšu justies vientuļa un nodota.

Pie manām istabas durvīs atskan trīs klusi klauvējieni, es tos atpzaīstu un attaisu durvis, lai savā istabā ielaistu iekšā Veroniku.
- Kāpēc tu raudi?- Veronika izmisusi jautā. Ievelku elpu un ātri izstāsu meitenei par Džonu.
- Es viņu vairs negribu redzēt!
- Nāc uz manu istabu.- Veronika saņem manu roku un izrauj ārā no manas istabas, kur vēlējos būt viena ar savām asrām un spilvenu apslāpētajiem kliedzieniem.

Abas ieejam Veronikas istabā, es ieguļos meitenes gultā un paslēpju savu seju spilvenā, Veronika apguļas man blakus un cieši apskauj.
Jūtu, ka caur asarā manās lūpās parādās smaids, jo es šeit neesmu viena, kā ti biju visu laiku domājusi. Man blakus visu laiku ir Veronika, kura mani ir atbalstījusi visos manos skumju brīžos, brīžos kad es būtu ļāvusi vaļu savām asarām, bet to man neļāva Veronikas sniegtie apskāvieni un labie vārdi. Un otrais cilvēks, kas mani šeit dzīvu notur ir Bils, kopš vakardienas, viņš man dāvā savus nomierinošos apskāvienus un dažreiz mūsu lūpas savijas skūpstā, kas man liek aizmirst drēgnās telpas, mājas no kurām es esmu padsmit kilometru prom un ļauj man uz laiku pazust no realitātes.