http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gerda-5/668130
Visu atlikušo vakaru pavadījām sarunās par puišiem, par ballītēm, par ģimeni jeb par visu mūsu dzīvi. Man bija liels prieks, ka man ir Nikola, jo ar viņu es varēju runāt par visām tēmām.
-Kā tev patīk Emīls? – Nikola man pēkšņi jautāja.
-Ko? Kāds te pēkšņi sakars ar Emīlu? – diezgan lielā neizpratnē jautāju.
-Nu viņš ir tiešām smuks, tāpat kā viņa brālis, varbūt tev vajadzētu ar viņu vairāk parunāt un tā? – viņa viltīgi pasmaidīja.
-Nikola! – iedunkāju draudzeni. – Es un Emīls? Viņš taču jau ir Šarlotes vecumā , - iesmējos. –Turklāt es viņu tāpat neinteresēju, – klusi noteicu.
-Tu viņam to esi prasījusi? – viņa vēl viltīgāk pajautāja.
-Nikola, ko zini tu, un ko nezinu es? – pārsteigta jautāju.
-Nu Gatis man nesen rakstīja un teica, ka brālis sācis interesēties par tevi, - Nikola pasmaidīja. – Varbūt viņš tev ir tiešām piemērots variants.
-Nu Nikola, beidz! Varbūt viņam patika mana sabiedrība, tāpēc viņš vienkārši grib uzturēt draudzību, - atteicu viņai un pati iesmējos, jo nu šis bija patiešām bezcerīgi.
-Nu tad jau redzēsim, - viņa viltīgi nosmīnēja. – Saldus sapņus, - viņa pateica to un gandrīz uzreiz arī aizmiga.
Es gan nevarēju aizmigt, paliku nomodā vēl kādas divas stundas. Vai tiešām Emīls ir interesējies par mani vai tas ir kāds ļauns Nikolas joks? Tas šķita pilnīgi neticami, viņam noteikti jau sen ir draudzene. Neticu, ka tik izskatīgs 19 gadus vecs puisis joprojām ir brīvs. Bieži tā nenotiek. Nolikusi šo domu pie malas, arī aizmigu.
***
Nākamā diena īpaši neatšķīrās no pārējām vasaras dienām. No rīta ar Nikolu piecēlāmies un abas aizbraucām uz vietējo ezeru nopeldēties. Pēc tam plānā atkal bija brauciens ar Gati un Emīlu, tikai šoreiz bez Renāra. Lai arī cik tas liktos muļķīgi, biju mazliet satraukta. Visu laiku domas nepameta Nikolas vakar teiktais. Pēc peldes pārģērbāmies, mazliet uzkrāsojāmies un bijām gatavas kārtējam piedzīvojumam.
Izgājušas sētā gaidījām puišus. Kad abi bija klāt, man atnāca īsziņa.
„Tev nevajadzētu nekur braukt ar Emīlu. Viņš noteikti nav no uzticamajiem tipiem !!”
Kā vienmēr nezināju, kas raksta. Noteikti jāpalūdz vecākiem , lai nopērk man jaunu telefonu. Bet šī īsziņa manai sirdij lika pukstēt straujāk, jo nu man patiesi bija bail kāpt mašīnā. Varbūt tas bija pavisam neveiksmīgs joks, taču es vilcinājos – kāpt vai nekāpt.
-Gerda, kāpēc tu nekāp mašīnā? Nāc, laižam! – Nikola sauca.
-Es nezinu, vai gribu braukt, - klusi noteicu.
-Ko? Kas tikko notika? Pirms brīža tu to ļoti gribēji , - viņa iesmējās un neticēja man.
-Pirms braucam, iedod man savu telefonu, - teicu Nikolai. Biju izdomājusi veidu, kā izlemt.
-Lūdzu, - Nikola man iedeva telefonu. – Tikai ātri, - viņa pasmaidīja un iedeva buču Gatim.
Ātri ievadīju tikko saņemtās īsziņas sūtītāja telefonu un Nikolas telefonā tiešām bija tāds numurs. Pavisam apstulbu, kad ieraudzīju sūtītāja vārdu. Kā vispār sūtītājs varēja zināt, kur un ar ko es šodien došos? Kā? Tā kā šī persona bija man tiešām labi pazīstama, es sāku noticēt viņa teiktajam. Bet tad kāpēc vakar nekas nenotika?
-Labi, man viss skaidrs, braucam, - ar mazliet nemierīgu sirdi tomēr izlēmu braukt.
Visu ceļu līdz galamērķim, kuru es pat nezināju, biju uztraukta. Emīls ik pa laikam paskatījās uz mani un veltīja siltu smaidu, katru reizi liekot man nodrebināties. Nikola kā vienmēr, neko nepamanīja, jo bija pārāk aizņemta ar savu jauno lielo mīlestību. Šoreiz es biju tiešām dusmīga, ka viņa man nepievērsa uzmanību. Sāku nožēlot, ka iekāpu mašīnā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gerda-7/668363
