Kad bijām paēduši, es piecēlos no galda un pateikusies par ēdienu, devos uz vannas istabu. Es ieslēdzu krānā karsto ūdeni, un tikmēr izģērbos. Spogulis bija jau nedaudz pietvīcis, tāpēc es devos uz vannu. Es lēnām iekāpu vannā un iegremdējos.
Manā galvā pašlaik šaudījās vistrakākās domas kādas vien varētu izdomāt. Kolins mani saputroja un es vairs nespēju tikt galā ar savām domām. Vienīgais, ko es zinu ir tas, ka es negribu atpakaļ pie Kurta. Es nevēlos vairs nekad just viņu un pazīt viņu, bet tas nav iespējams, jo Kolins ir tik līdzīgs viņam. Varbūt Kolins ir Kurts? Iespējams, bet pašlaik ,to nav iespējams uzzināt.
Kad sajutu skābekļa trūkumu, es pietrausos sēdus un dziļi ieelpoju. Es nobraucu ar savām plaukstām pāri sejai un paskatījos apkārt. Mazi ,caurspīdīgi tvaiki lidinājās istabas gaisotnē. Spogulis ir pilnībā pietvīcis un caur to vairs neko nevar saredzēt. Caur atvērto logu pūš nedaudz vēss vējš, kas nedaudz izvēdina pietvīkušo telpu. Lampas spuldzīte ik pa laikam rausta gaismu, kas atspīd logā.
Es pieceļos stāvus un apskatos apkārt.
Tikai ne to.
Jūs laikam jokojat.
Es iesaucos un gaidu. Neviens neatsaucās, kas lika man niknumā nošņākties. Paņēmusi savu kreklu, es ar to piesedzu savu kailo ķermeni un dodos durvju virzienā. Es tās nedaudz paveru un atduros pret Kolinu.
- Tu vēl ilg..- viņš iesāka , bet tad nopētīja mani. Es nošņācos un jautāju;
- Iedosi dvieli?- Viņš iesmējās , un pieliecās pie manas auss.
- Protams..- viņš iečukstēja man ausī un padeva dvieli. Pateicīgi uzsmaidīju puisim un centos aizvērt durvis, bet tajās bija viņa kāja. Gaidošu uzlūkoju puisi, bet Kolins tikai iespurdzās. Nopūtos , bet tad man radās ģeniāla ideja.
- Es skaitīšu līdz trīs..- iesāku. Viņš nobolīja acis un turpināja stāvēt durvīs.
- Viens.- skaitīju , nedaudz nolaižot kreklu.
- Divi ..- nolaidu savu kreklu nedaudz virs krūtīm. Kolins iesmējās un turpināja urbties manī ar savu pētošo skatienu.
- TRĪS!- iekliedzos un metu Kolinam ar slapjo švammi, kas stāvēja uz vannas malas. Puisis sašutumā atkāpās un es aizcirtu durvis.
Atvieglojumā nopūtos un nometu kreklu sev pie kājām. Aši ietinos dvielī un izgāju no vannas istabas.
Piemiedzu ar aci Kolinam ,kurš raidīja man niknu skatienu.
- Es tev atriebšos..- Kolins nošņāca un iegāja vannas istabā.
- Ceri vien!- iesaucos un devos uz istabu.
