local-stats-pixel

Fēnikss1

Svaigi rakstīts, kaut kas mazliet netipisks manam rakstīšanas stilam, bet nu,mēģināts nav zaudēts. Tad nu lūktum.

Fēnikss.

Pirms vairāk nekā desmit tūkstošiem gadu Hēliopoles pilsētā saules dievam Ra ziedoja putnu,kurš pēc savas nāves kļuva par simbolu atdzimšanai un reinkarnācijai. Leģendu par fēniksu ir dzirdējuši daudzi, turklāt dažādās versijās, bet mūsdienās šis mīts ir zaudējis jēgu un cilvēki vairs tam netic.

Patiesībā, pēdējais,kas tam tic,esmu es,jo manī ir kas tāds, kas nav citos un ir dzīvs pierādījums tam, ka tas, ko uzskatam par mītiem, patiesībā eksistē un pulsē tepat mums līdzās, tikai mēs tam neticam un nerodam spēku ticēt. Kā es to zinu? Es esmu cilvēks. Es esmu fēnikss. Es esmu ierocis un glābiņš.Es esmu iznīcība.

Kurš gan mūsdienās tic mītiem un mitoloģijai,ja pārsvarā viss,ko parasts mirstīgais redz,ir jaunākās tehnoloģijas,kas paredzētas tā jau slinkās dzīves atvieglošanai? Vēl ir atlikuši pāris tūkstoši bērnu,kurus vecāki iepazīstina ar pasaku grāmatām un fantāzijas pasauli,neļaujot tiem sapludināt realitāti ar fantāziju,pat izslēdzot tādu iespēju. Kad pasaule uzzināja par mani,cilvēki kļuva piesardzīgāki un tūkstoškārt zinātkārāki nekā iepriekš. Kad par mani uzzināja, cilvēki instinktīvi sadalījās divās grupās-tajos,kas gribēja manu nāvi un tajos,kas gribēja mani nosargāt. Viņiem, šķiet, kaut kā piemirsās,ka esmu cilvēks ar jūtām, miesu un asinīm, ka vienīgais,kas man ir no mistiskās būtnes ir dvēsele,ko pat nevarēja redzēt vai sajust kāds cits, izņemot mani pašu. Tomēr arī tā līdz galam nav patiesība, jo putns deva man savas spējas,kad vien viņš vēlējās. Lai cik muļķīgi tas skanētu,tā patiešām bija. Reiz es aizdedzināju grāmatu,jo fēnikss izlēma izstaipīt spārnus, tādējādi manas plaukstas kļuva verdoši karstas un grāmatas lapas uzliesmoja. Maniem vecākiem izdevās šo incidentu noslēpt no manu ārstu redzesloka,bet tas nemainīja faktu,ka es esmu nolemts iznīcībai.

Viss,ko es zināju, bija tas,ka “putns” it kā esot paredzējis to,ka būs apokalipse,kas iznīcinās pasauli,tāpēc tas izvēlējies pārdzimt cilvēkā,lai būtu vēl spēcīgāks,tikai, kā jau būtne,kas nespēj domāt racionāli,viņš kļūdījās. Kā gan varēja iedomāties,ka cilvēks,kura jūtas ir pakļautas pat mazākajam spiedienam valda pār viņu, var būt spēcīgāks par kaut ko pārdabisku un mūžīgu?

Kāpēc viņš izvēlējās mani? Es biju tikai cilvēks, mirstīgais,kā visi citi. Kāpēc man bija jākļūst par ieroci?

Vēl dīvaināks fakts bija tas,ka putns ar mani sazinājās,kamēr es gulēju.Viņš man sapņos rādīja to,ko pats bija redzējis,kad citi viņu neredzēja. Visbiežāk viņš atcerās karu un bezspēcību,kas viņu pārņēma. Viņš nespēja neko izdarīt,kā vien gaidīt rītu, kad mirtu un piedzimtu no jauna, sadegot liesmās. Un tagad viņš bija iesprostots naiva,stūrgalvīga pusaudža galvā,cerot,ka spēs izaugt pasauli,kurā ir dzīvojis tik ilgi,kļūstot par tās sargu. Maigi sakot,mēs nesaderejām pēc rakstura, es gribēju izbaudīt visu,ko dzīve dod,bet viņš- gatavot mani karam. Kāds absurds. Karš divdesmit pirmajā gadsimtā? Muļķības. Es taču tāds biju viens tāds, kurš cerēja,ka viss atrisinājies. Tonakt putns bija pārņēmis manu ķermeni un ar māsas lūpukrāsu uz sienas uzrakstījis vārdu “GLUPS PACIFISTS. GLUPS BĒRNS!!!!!” un visu pārsvītrojis. Tonakt laikam es biju iemidzis dziļā miegā,ļaujot viņam vaļas vairāk nekā parasti.

Atmiņas par siltu gultu ir patiešām patīkamas,jo šobrīd esmu mežā, slēpjos alā,kurā sūcās ūdens un gaidu,kad ausīs rīts un sāksies karš. Ārā ir sasodīti auksts un aukstums kniebj pirkstos un vienīgais,kas mani silda,ir atmiņas par to,kas padarīja manu dzīvi atšķirīgu no citiem.

Tas bija mans liktenis. Bet nu sāksim manu stāstu...

-Alekss, kā tu jūties?- skolotāja vaicāja, pienākdama man blakus pie galda, kamēr vācu kopā savus rakstāmpiederumus,- Vai klasesbiedri joprojām tevi apceļ?

-Kāda tam nozīme? Es patiešām esmu ķēms. Un?- es dzēlīgi attraucu un uzmetu somu plecos,- Mani neinteresē tie vientiesīgie. Ja patiešām sāksies karš, es būšu laimīgs brīdī, kad varēšu visiem viņiem likt degt. Nospļauties!

-Aleksandr...- skolotāja mani uzrunā un es sajūtu to,ka Fēnikss cenšās mani nomierināt. Pat nesaprotu,kā viņam sanāk radīt to siltumu,kurš pagaisina visas dusmas un naidu.- Aleksandr, varbūt tev vajadzētu ņemt vērā to,ko ārsti tev ieteica. Pabūšana vienatnē tev palīdzētu. Šie cilvēki tevi nesaprot!

-Varētu padomāt,ka jūs mani saprotat.- skeptiski noteicu un pagāju viņai garām. Aiz sevis aizcirtu durvis un devos uz ķīmijas kabinetu. Pārvilku kapuci pāri galvai un samiedzu acis, raugoties pretīgajās cilvēku sejās.Vispār, kopš kura laika es sāku nodalīt sevi no cilvēkiem? Kaut kādā ziņā taču es biju viens no viņiem- emocionāls, bioloģisks radījums, pār kuru valda jūtas? Laikam brīdī,kad es sāku viņus ienīst par tām stulbajām tenkām un rīcībām, kuras viņi izrādīja,kad es biju tuvumā- tās baiļu pilnās acis, izbrīns, skaudība, naids, izsmiekls... tas viss bija tik nolasāms. Fēnikss turpretī nespēja cilvēkus ienīst. Viņš tos stulbos radījumus mīlēja un pārdzīvoja,ka viņi ir kļuvuši tik cietsirdīgi, ka tie ir viņu aizmirsuši. Stulbā vista! Es domās nobļāvos, kad viņš man atmiņās parādīja savu altāri, kur romieši viņu godināja. Taisnību sakot, viņš bija gārnis, bet man bija vienalga. Man riebās tas, ka viņš visu laiku rādīja atmiņas no tēmas “kā bija, kā ir”, “kā būtu, ja būtu” un tā tālāk. Viņš bija tik mīkstčaulīgs, ka brīžiem man likās, ka vemšu žulti. Skatoties skolēnu sejās, viņš juta žēlumu,kamēr es jutu naidu un pretīgumu. Galu galā, tā bija viņa vaina.

Apsēdos uz soliņa blakus kabinetam un nodūru galvu, lai paskatītos uz roku, kur es pamanīju fēniksa spārna tetovējumu, kas nesen man bija parādījies pats no sevis,kā vēstnesis,ka karš notiks pavisam drīz.

Man blakus kāds apsēdās un es iešķībi uzlūkoju šķiet vienīgo cilvēku,pret kuru es nespēju just naidu,jo mīlēju viņu. Beilija sēdēja man blakus taisni kā svece un es pamanīju viņas acīs to pašu bijību un bailes, ko citu skolēnu acīs. Turpretī raugoties uz viņu,es zaudēju savu pasauli,vienīgo, kas man bija patiešām dārgs. Beilijas roka pasniedzās manā virzienā un es jutu, ka mana sirds sāk auļot ātrumā, bet šīs izjūtas bija tikai mirklis, jo meitene atrāva savu roku un krampjaini norīstījās. Viņas lūpas izteica klusu “piedod”, bet es jutos salauzts. Kā sniegs uz galvas, es sapratu,ko es vēlos. Sāpes par to,ka Beilija no manis baidījās,lika man pieņemt lēmumu ātrāk. Naidam pārņemot veselo saprātu,es izlēmu,ka iznīcināšu pasauli. Putns manī padevās,saprazdams,ka būs spiests pakļauties man,jo naids ir visspēcīgākās jūtas,kas pastāv. Viņš saprata manas jūtas un šoreiz necentās mani nomierināt. Piecēlos kājās,nepaskatoties uz Beiliju, devos prom, grūstoties cauri skolēnu bariem, līdz nonācu pie izejas un izgāju laukā. Svaigais gaiss palīdzēja noskaidrot domas un pirmo reizi manā mūžā fēnikss ņēma manī virsroku. Viņš manās atmiņās parādīja ainu, ka Beilija guļ starp visiem citiem un nekustās. Skats mani tā sāpināja, ka nokritu ceļos un ķēru pie sirds.

KO TU DARI? Es domās nobļāvos, bet atbildes nebija. Sirdi plosīja liesmas, līdz es zaudēju samaņu.

151 1 1 Ziņot!
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Tiešām perfekti! :))
4 0 atbildēt