Sveiki šeit arī septītā daļa...
Izgāju ārā un gāju uz parka pusi , es mājās negribēju sēdēt un slinkoties , tāpēc izlēmu aiziet pastaigāties , viss bija mākoņains , bet cerēju ka nebūs lietus. Domāju ka man laikam būs jaaiziet uz kadu ballīti un jāiepazīstas ar kādiem draugiem , jo man nav tik daudz draugu , tikai klasesbiedri ir mani draugi un kaimiņi arī ir , bet neeju laukā ar viņiem un netusējos.
Jau esmu parkā un apsēdos uz soliņa , vēroju kā pīles peld ezerā , kā bērni spārda bumbu un priecājas. Ak , kā man gribas atpakaļ bērnību , kad es biju kopā ar manu miļo mammu...Es tikai sēdeju un vēroju , telefonu atstāju mājās , negribēju ne ar vienu runāt , bet gribētos lai kāds tuvs cilvēks mani apmīļotu..Man nepietika mīlestība , man pat vairs tādas nav , bet mamma vienmēr paliks manā sirdī.
Sāka līt mazs lietutiņš , nebija nekas traks , es tikai piecēlos un devos mājās , negribējās saslimt tieši vasarā.
-Evelīn lūdzu pagaidi.-
Kāds sauca mani no aizmugures , es pagriezos un tur skrēja Žana ar lietussargu.
-Jā?-
-Čau , kā jūties?-
-Ahh,normāli jūtos , bet daudz problēmu..-
Mēs gājām lēnā solī uz manām mājām un runājām par skolu , kurā mēs mācisamies.
-Tu zini kādu ballīti , kur var forši izklaidēties?-
-Itkā nē...Bet gribētos arī pašai aiziet.-
-Ak, bet laikam drīz būs tās ballītes , jo drīz jau skola..-
-Jā , es arī tā domāju un tāpēc meklēju.-
Mēs beidzot nonācām mājās un atvadījāmies.
Žana man kļuva ļoti tuva draudzene , bet man liek aizdomāties , viņas bijušais man atzinās mīlestībā un tā...Laikam viņai bija vienalga par viņu vai arī viņa grib man atriebties..Man dzīvē tikai ir vienas problēmas , es vairs negribu šajā dzīve dzīvot , bet protams es nedarīšu pašanvību kā citi...
Bija jau pus pieci , laukā lija lietus un pat bija krusa , vējš bija ļoti stiprs , kā man nepatik tas laiks.
Domāju ka Edis neatnāks dēļ tāda laika , bet laikam šaubijos , kšds piezvanīja pie durvīm , aizgāju atvērt , bet te jau sāka zvanīt mans telefons , velns nu!
-PAGAIDIET LŪDZU.-
Aizskrēju paņemt telefonu , zvanītājs bija Reinis.
-Es tev pārzvanīšu , lūdzu pagaidi.-
Nometu klausuli un aizgāju atvērt durvis , ak es tikko atcerējos ka lauka tāds pretīgs laiks un liku kādam stāvēt un gaidīt kamēr atvēršu tās durvis.
Atvēru durvis un tur stāvēja viss slapjš Edis.
-Piedod ka liku tev pagaidīt pie durvīm , tādā laikā.-
-Nekas galvenais ka beidzot atvēri.-
Viņš iegāja dzīvoklī.
