Paldies tiem kuri lasīja!
Jau otrā daļa!:3
Mana mamma gulēja uz grīdas ar lielu asiņainu peļķi un nazis bija iedurts viņas sānā...Es nezināju ko vispirms darīt,es sāku stresot , es gribēju noģībt , bet tomēr turējos rokās un ātri no somas izvilku telefonu,sāku zvanīt ātrajiem.Viņi teica,ka būšot drīz,es viņus gaidīju un sēdēju uz grīdas,skatījos uz mammu ar asarām.Pēc kādām 10 minūtēm atbrauca ātrie un paņema manu mammu , bet mani kāpēc nelaida viņai blakām sēdēt.Viņi jau aizbrauca , es paņēmu telefonu un sāku zvanīt Edim , es gribēju lai viņš atnāk un nomierina mani , jo es nevaru sevi nomierināt un man bail tagad būt vienai...Zvanu,bet vinš neceļ.Es nezinu ko darīt , es sāku zvanīt Žanai viņa arī neceļ..Laikam kautkas viņiem vēl tur notiek.Es aizgāju uz savu istabu apsēdos uz savas gultas un raudāju,es nezināju ko darīt,kas notiks tālāk manai dzīvei,vai es palikšu viena?
Dzirdu ka telefons zvana , es ātri piecēlos un gāju viņu pacelt,es cerēju ka tas būs Edis,bet tomēr nē...Kads nepazīstams nummurs man zvanīja , bet es tik un ta pacēlu.
- Jā? Kas man zvana?-Varēja dzirdēt,ka es raudu...Bet es ceru ka viņš nedzirdēja
- Evelīn,te es Reinis,tu ko raudi?Kas notika?-Es nezināju vai viņam visu izstāstīt,es nezināju vai viņam vispār var ticēt..Es tikai sēdēju un klusēju telefonā.
-Evelīn es varu atnākt pie tevīm,ja vēlies...-Manas domas lika,ka es varu viņam ticēt un man gar muti izplūda.
-J-j-ā nāc , lūdzu ātri nāc , man ir slikti , ļoti slikti - Es gribēju tikai lai kāds mani nomierina un būtu man blakus , kamēr man ir slikti...
-Es nāku!Tikai pasaki savu adresi , jo es nezinu kur tu dzīvo.-
-Lielās iela 16.-
-Skrienu!-
Viņs nometa klausuli un es gaidīju viņu , es ļoti ceru ka viņš ir normāls , ka es varu viņam ticēt.Es sedeju gultā un domāju tikai par mammu un par manu nākotni..Pēc kādam 20 minūtēm dzirdu,ka kāds klauvē pie durvīm.Es piecēlos un gāju atvērt durvis.
-Piedod,ka tik ilgi , es vienakārši tālu dzīvoju no tevim...-Reinis skatījās manās raudošajās acīs un iegāja manā dzīvoklī.
-Nekas..Ejam uz virtuvi es uztaisīšu tēju un visu pastāstīšu kas notika.-
-Labi,tā ir tava virtuve?- Viņš ar pirkstu norādīja uz manu virtuvi.
-Jā,sēdies pie galda , uzlikšu vārīties ūdeni.-
Es uzliku vārīties tēju , izņemu no skapīša divas krūzes , ieliku tajās augļu tējas un piesēdos pie Reiņa,viņš tikai vislaik skatījās uz manām acīm , man tas nepatika , jo viņas laikam galīgi ir sarkanas...
-Tu viena dzīvo?- Reinis jautaja.
-Es dzīvoju ar māti...Bet...-Es nevarēju pateikt man atkal izplūda asaras , es skatījos uz savām rokām un nevareju apstāties raudāt,bet sajutu,ka kāds apliek man riņķi rokas,tās bija Reiņa , viņam ir tik spēcīgas rokas un viņs labi smaržo...
-Viss būs labi , tu vari man vēlāk pastāstīt ja gribi.-Es tikai klusēju un raudāju..Ūdens jau izvārījās un Reinis aizgāja ieliet mums tējas.
-Reini , es pati varēju...-Skatijos uz viņa un viņš pagriezās.
-Es redzu,ka tev vajag palīdzēt un es gribu tev palīdzēt.-
Viņš ielēja ūdeni mūsu krūzēs un meklēja kur ir cukurs,vins izskatījās tik smieklīgs kad meklēja,es pat sāku smaidīt.
-A, kur te cukurs?-
-Tur augša uz plauktiņa.-Ar pirkstu norādīju , bet vins skatījas kā es smaidu.
-Labi..Es redzu ka tu jau labi jūties , ja?-
-Nu tā ir , bet ne tik labi.-
Viņš piesēdās pie galda un padeva man krūzi.
-Tātad tu vari man tagad izstāstīt?-
-Nu,laikam jau , jā...-
-Labi es klausos uzmanīgi.-Viņš tikai vislaik skatījās manās acīs , bet es nevarēju viņa skatīties , jo es uzreiz nosarku,es tikai skatījos savā krūzite un dzēru tēju.
-Mana mamma tagad guļ slimnīcā..Viņai sāna bija izdurts nazis , es tiešam nezinu kas to izdarīja..Bet es gribu uzzinat kas to izdarīja...-Man atkal izplūda asaras , man bija vēl dusmas , es gribu atrast to cilvēku un atriebties par manu mammu.
-Evelīn neraudi , es būšu tev vislaik klāt , ja tu protams vēlies...-
-Jā,esi man klāt , es negribu palikt viena..-
-Es jau arī būšu.-
Es piecēlos un aizgāju uz viesistabu ar savu tējas krūzīti un apsēdos uz dīvāna, Reinis arī atnāca un piesedās man blakām.Tad es nejauši aizmigu...
Kad būs 20 plusiņi tad tikai rakstīšu *-*
