Evelīna #60

Emīlam rokās bija plakāts ar uzrakstu "Lūdzu, piedod man!♡♡♡". Klases dīdžejs Ivars uzlika kaut kādu romantisku dziesmu. Domāju, ka viņam ir tikai stulbi remixi, taču kā izrādās, ka nē... Man liekas, ka kāds viņam palūdza ielādēt to dziesmu, bet nu ok.

Centos saskatīt Alisi. Cerēju, ka neieraudzīšu viņu, un manas cerības piepildījās. Emīls piegāja pie manis un nobučoja man vaigu. Es nosarku un noliecu seju, lai neviens neredzētu tās sārtumu.

- Paskaties uz mani!

Paskatījos uz Emīlu. Viņa acīs redzēju prieku un laimi. Dziesma apstājās un viņš mani noskūpstīja. Es sajutu tauriņus vēderā. Tagad sapratu, ka tiešām esmu viņā iemīlējusies.

Pēkšņi Alise ieskrēja klasē. Viņa piegāja pie Emīla un noskūpstīja viņu. Emīls viņu atgrūda.

- Ko tu dari?
- To, kas jādara, mīļais...
- Es tev neesmu nekāds mīļais!
- Vai tad tu neatceries, kas notika vakar?

Līdz ko izskrēju no klases, noskanēja zvans. Vajadzēja iet uz klasi, lai gan to negribēju.

Katru starpbrīdi Emīls gribēja uzsākt sarunu, bet nespēja un aizgāja. Varbūt viņam tiešām bija kaut kas ar Alisi?

Kad biju mājās, uzgāju augšā uz savu istabu un domāju. Skatoties pa logu redzēju, ka Emīls iet uz mājām. Viņš nebija viens. Viņš bija ar Madaru. Es domāju:" Ko viņa tur dara?" Emīls iedeva buču Madarai uz vaiga un iegāja savā mājā.

Vispirms ar Alisi, tagad ar Madaru? Nē, viņi taču neskūpstījās! Varbūt viņi ir tikai draugi? Sadraudzējās tad, kad biju slimnīcā? Ja nu gadījumā Emīls iemīlas Madarā? Nē, es to nevaru pieļaut! Es cīnīšos par viņu!