Nu ko nākamā daļa, ceru jums patiks!
iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Es-izdzivoju-8/734900
Iecirknī nebija visai patīkami, pelēkbaltas sienas un cieti krēsli, bet es jutos droša, kad apkārt tik daudz cilvēku ar ieročiem, kas mani sargā, turklāt blakus Leo es jutos dīvaini droša. Ar acs kaktiņu paskatījos uz Leo, viņš skatījās taisni uz priekšu itkā veroties nekurienē, tad pacēlis roku izlaida caur matiem un paskatījās uz mani, es ātri novērsos.
- Zini, es nobijos par tevi, kad no rīta es pamodos un man uz krūtim bija sarkana aploksne, es samulsu par to no kurienes tā uzradusies, tad es to atvēru un tur bija rakstīts „ Elija will be the first, then will you, the pain and suffer is coming , when you die then the mother and child maybe will survive.” Es uzreiz zvanīju policijai un tad skrienot uz mašīnu arī tev,zini es ļoti baidījos kad tu nepacelsi. - Viņš skumīgi pasmaidīja un aplika roku man ap pleciem piekļāva sev klāt. – Es nepieļaušu, lai tas notiek, tas psihs mums netiks klāt.- to sakot viņš vērās itkā tukšumā, tas ko viņš sacija drīzāk izklausījās pēc sevis pārliecināšanas nevis pēc solijuma, uz mirkli es jutos tā itkā viss, ir pienākušas beigas un mani pārņēma lielas skumjas, es piekļāvos Leo plecam, tā mēs nosēdējām nerunājot vairākas stundas, līdz atnāca policiste.
- Man ļoti žēl kad, kas tāds ar jums ir noticis, par nelaimi uz aploksnēm nebija nekādu pirkstu nospiedumu, tika pieņemts lēmums jūs noslēp uz kādu laiku, arī jūsu tuvinieki tiks apsargāti, par to nevajadzēs satraukties. Sieviete ar bērnu jau ir pametusi valsti, domāju par viņu varēs neuztraukties. – Viņa mums visu paskaidroja, tālāk mūs aizveda uz dzīvokli kuru apsargāja policists. – Neuztraucieties, šeit jūs nepaliksiet ilgi, tikai līdz brīdim, kad atradīsim drošāku vietu, domāju tas būs rīt vai parīt, tagad atpūtieties, esiet ganjau noguruši, nebaidieties es būšu ar jums visu laiku. – tad viņš apsēdās uz krēsla, kas atradās pie durvīm un ieslēdza televīzoru. Aplūkojot telpu nekas dižš nebija, dzīvojamajā istabā bija dīvāns un televizors un mazs žurnālgaldiņš, iegāju virtuvē, attaisīju skapīšus un par laimi atradu tēju, uzliku vārīties ūdeni un devos aplūkot pārējo dzīvokli, Leo bija iekārtojies uz dīvāna un skatījās tv kopā ar policistu. Guļamistaba bija šaura tajā atradās tikai gulta un divi naktsskapīši ar lampu. Piegāju pie loga, esam ceturtajā stāvā, tātad izeja ir tikai viena- durvis. Es ceru, kad mūs neatradīs šis maniaks. Atslīgu uz gultas malas un tad zvaigznītē atkritu uz gultas, tā arī paliku guļot, kāpēc mēs, kāpēc man jābūt pirmajai, tātad kamēr es būšu dzīva viņš neiztiks pārējos? Tas ir slimi, es viņu ienīstu par to ko viņš ir izdarījis, es viņu pat nepazīstu, tad kāpēc?! Asaras sāka ritēt pār maniem vaigiem, sarāvos čokurā un šņukstēju, dzirdēju kā atverās durvis – Ūdens ir uzvā...- Leo aprāvās pusteikumā, dzirdēju kā viņs pienāk pie gultas jutu kā gultas matracis ielokas no viņa svara, tad viņa rokas apvijās ap mani un pievilka sev cieši klāt, citos apstākļos tas mani būtu mulsinājis, bet šobrīd tas man bija vajadzīgs, kāds kas mani mierina. Es jutu siltumu, kas plūst no viņa, es biju gluži kā noslepta viņa apskāvienā, viņš neko neteica, es arī īstenībā negribēju neko dzirdēt, es turpināju raudāt līdz nemanot iemigu.
Kad pamodos ārā bija tumšs un es gultā biju viena, jutos labi izgulējusies, nebiju murgojusi, jutos enerģijas pilna, izstiepos gultā un izbaudīju patīkamo sajūtu, biju izpletusies pa visu gultu, paraudzījos ārā pa logu, spīdēja zvaigznes un pilnss mēness, lūkosjos ārā pa logu, tad sadzirdēju kad aiz durvīm kāds klusinātā balsī sarunājas, durvis atvērās. –Celies mums jābrauc, viņš mūs ir atradis- Leo izskatījās noraizējies, viņa piere bija saraukta un acīs vīdēja bailes, momentā mans labais noskaņojums pazuda un viss mans ķermenis saspringa, es pielecu kājās un piesteidzos pie durvīm, abi ar Leo iegājām dzīvojamajā istabā, uz galdiņa es pamanīju fotogrāfiju, piegaju un paņēmu to, tur bija bilde ar ēkas fasādi un mani logā skatamies ārā,
- Pirms pusstundas šo bildi atstāja pie durvīm, es nevienu neredzēju, papildspēki jau ir ceļā, tie aizvedīs jūs uz drošāku vietu, tagad mums ir jāsgaida viņi, neejiet pie logiem un visam vajadzētu būt kārtībā,- Policists izskatījas satraukts, viņš peigāja pie loga un sākumā palūkojies pa to aizvēra aizkarus un izslēdza gaismu, palika tikai blāvā gaisma no televīzora. Es biju uzvilkta ka stiegra, laiks šķit velkamies kā mūžību, ik pa laikam kāpņutelpā atskanēja soļi un katru reizi mēs sastingām klausoties vai tie neapstāsies pie mūsu durvīm. Pēc stundas gaidīšanas pie durvīm pieklauvēja, paskatījies caur actiņu policists manāmi uzelpoja, atvēris durvis mums pretī stāvēja vēl divi citi policisti. – atvainojiet, kad tik ilgi viss sanāca, grupa pārbaudīja šo māju un tuvējo apkārti lai pārliecinātos vai viss ir droši- viens no policistiem uzsmaidīja man, - labi tagad dosimies, sekojiet mums pa pēdām uz mašīnu tad mēs dosimies uz drošo vietu- policists uzmeta acis ārdurvīm, tad ar rokas mājienu parādija mums sekot, vinš bija manāmi sasprindzis un vienu roku turēja uz ieroča pie sāna, Leo paņēma manu roku un palūkojies manī pasmaidīja un devās līdzi policistam velkot mani sev līdz. Mēs nonācām pie mašīnas, bet mani nepameta sajūta kad mani vēro es aplūkoju apkārtni bet neko neredzēju, lai arī ārā bija nakts dēļ pilnmēness un sniega viss bija spocīgā apgaismojumā, pār muguru pārskrēja trīsas iesēdos mašīnā un mēs sākām braukt, es ceru kad vieta uz kurieni mūs ved būs drošāka kā šis dzīvoklis kuru maniaks atrada visai viegli. Leo maigi saspieda manu roku, paskatījusies uz viņu, viņš man uzsmaidīja siltu smaidu.
