local-stats-pixel

Es gribu būt tavs (5)9

 143  0

(Lūkass)
-Dēliņ, ko tu tā smaidi?-

-Es vakar skolā satiku Elluci. Viņa ir kļuvusi vēl skaistāka,-es sapņaini teicu.

-Ak, manu zēniņ, tu viņu vēl joprojām mīli?-

-Mīlu gan,-es pasmaidīju.

-Kad es biju tavā vecumā, es vēl varēju tikai sapņot par mīlestību. Un pēc pāris gadiem tā atnāca, un drīz pēc tam mēs aprecējāmies. Vai tu zini, kā es satiku tavu veco tēvu?-vecmamma jautāja.

-Nē, tu neesi stāstījusi,-to pasakot, es piebīdīju krēslu tuvāk vecmammas krēslam,-Stāsti!-

(Gabriella)
Izvēlos no gultas. Bija tikai otrdiena, bet nogurums bija tāds, it kā es bez atelpas strādātu jau divas nedēļas. Nebiju domājusi, ka desmitā klase ir kā verga gads.

Piecēlos kājās un taisnā ceļā devos uz virtuvi. Neviena tur nebija. Nu protams, visi vēl gulēja.

Atvēru ledusskapi un no tā izņēmu doktor desu un margarīnu. Vēl no blakus esoša plauktiņa paņēmu maizi un uzsmērēju sviestmaizes. Pagatavojusi brokastis, es devos atpakaļ uz savu istabu. Iesēdos gultā un apsedzos.

Maizītes bija gardas.

Kad biju notiesājusi pirmo maizīti, man iespīdējās telefons, ziņojot, ka ir atnākusi jauna ziņa.

Neieplāno neko šovakar, tu nāksi pie manis! - tā bija ziņa no Leksijas.

Tu ļoti labi zini, ka gan jau mani NEviens NEkur NElaidīs!

Izbeidz. Vienkrāši pajautā. Plīzzzz!!!

Tev nevina nebūs mājās, ja?

Tieši tā!

Nu labi, pamēģināšu kaut ko izdomāt. Bet nesolu!

NEsoli! :D - pasmaidīju par Leksijas ziņu un nopūtos. Būs gaidāma saruna ar mammu.


Noliku telefonu tur pat blakus un izkāpu no gultas. Biju jau visas maizītes apēdusi, kamēr sarakstījos ar Leksiju, tā kā atlika tikai nomazgāties un saģērbties.

(Lūkass)
Klausīties vecmammas mīlestības uzplaukumu katrreiz bija interesanti, jo katrreiz bija kaut kas jauns. Viņa ļoti labi zināja, ka šo stāstu esmu dzirdējis jau simts reizes, bet šis stāsts bija vienīgais, kas bija palicis no mana vectēva.

Man jau bija laiks doties uz skolu.

Skolā nekas nebija mainījies. Un par brīnumu, man neviens neko nejautāja, kāpēc esmu atgriezies un ko te daru, bet Ellucis to jau zināja. Es viņai teicu, ja atgriezīšos, tam būs tikai viens iemesls.

-Lūkass!-nedomājot pagriezos pret meiteni un ieviju viņu manos apskāvienos. Viņas mati smaržoja pēc piparmētras, tie bija atsprausti ar sprādzi uz aizmuguri. Izņēmu sprādzi no viņas matiem un tos sabužināju.

-Lūkass!-viņa norūca.

-Tev to nevajag,-es pasmaidīju un ieliku viņas sprādzi savā bikšu kabatā.

-Man somā ir vēl,-viņa protestēja.

-Bet tu tās neliksi,-

-Kāpēc gan?-

-Tāpēc, ka tu nedarīsi to, kas man nepatīk,-es iesmējos un uzspiedu vieglu buču uz viņas vaiga.

Elluča sejā atplauka plats smaids. Kaut es būtu atgriezies viņas dēļ. Bet tā nav. Un viņa to zina, tāpēc ietur distanci, kuru ir neiespējami noturēt.

-Nu labi,-viņa klusi sacīja un pagāja man garām,-Bet tikai šoreiz,-viņa iesmējās.

(Gabriella)
Redzēt puisi sev tik tuvu un nepieskarties viņam kā agrāk ir sasodīti grūti. Katra mana ķermeņa šūniņa vēlējās viņam būt cik vien tuvu būtu iespējams. Pats mazākais būtu viņu noskūpstīt.

Bet mēs abi zinājām, ka mēs to nevaram. Viņš nav te manis dēļ. Manis dēļ viņš arī aizbrauca.

-Lūkass?-ievaicājos, kad sapratu, ka puisis neseko,-Tu nāksi?-

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000
izlasīju vien šo nodaļu un radās jautājums. Kā gan viņš sabužināja viņas matus un sasmaržoja piparmētru, ja viens otram nepieskārās? Un sākumā Tu saki, ka Lūkass nezina par šo mīlasstāstu, bet vēlāk atklājās, ka dzirdējis to jau simtiem reižu. Detalizētais apraksts par sviestmaizi nepavisam nebija vajadzīgs emotion mazliet ir arī gramatikas kļūdas, bet tās ar praksi paliks mazāk. Lai veicās!
 2  1 atbildēt
Gadijumā nosaukumam nevajadzēja būt "Es gribu būt tavs"?
 0  0 atbildēt
Nevaru nepiekrist,ka 10.tā klase ir kā verga gads! emotion
 0  0 atbildēt