Turpinājums stāstam,ko sen rakstīju,pirmā daļa -http://www.spoki.lv/literatura/Puteklista-meginajums-but/405097
Es biju to izdarījusi,es biju pateikusi viņam,atmiņas bija sāpīgas,bet tas bija viss par,ko es spēju domāt
..............
Es stāvēju aci pret aci ar savu labāko draugu,skatījos viņa skaitajā sejā,uz mirkli gribējās,lai viss ir kārtībā,to jau var iztēloties,bet kāda jēga melot sev,realitāte bija tepat ,klauvēja pie manām durvīm.
"Džu... ,Džu man tev ir jāsaka kas.'' Stulbās asaras mani nodeva,biju cerējusi pateikt ar skaidru prātu,bet jau šajā mirkī tas bija emociju pārpludināts.Notraucu ar rokas virspusi asaras un turpināju.
"Džu (ievilku elpu) es vairs nevaru būt tavs draugs,es tā vienkārši nevaru vairs,parāk ilgi un parāk daudz,piedod."
Klusums,kapa klusums,viņa sejā es redzēju gan dusmas,gan prieku,pārsteigumu un neziņu,viņš klusēja,stāvēja un skatījās itkā man virsū,itkā nē.
Šī neziņa mani nogalināja,tadēļ es pakļāvos spriedzei un bēgu prom,tas bija viss uz ,ko es biju spējīga tajā mirklī,aizbēgt un pamest visu.Attapos tikai pēc mirkļa,kad jau biju noskrējusi veselu kvartālu,bija arī jaapstājas,jo neēsmu es dzimusi atlēte.
Plaušas dega un es sēcu kā veca mašīna,bet sajūta bija lieliska,man vajadzēja ielaist gaisu savās plaušās.Uz šo mirkli es pat spēju spriets,sāpēc vēl nebija pārņēmušas manu ķermeni un prātu,tas bija labi,bet es zinu,ka tās tuvojas kā serga,kas visu iznīcina,bet es būšu gatava,būšu gatava tam.
Ir pagājis laiks,protams,laiks iet uz priekšu,tas negaida mani,kamēr es atspiedusies pie sienas cenšos atgūties no skrējiena,dažreiz man arī gribētos kā laikam nevienu negaidīt,bet pēkšņi kāds mani sagrāba un piespieda manu ķermeni pilnība pie mūra,tas gan mazliet sāpējā,bet aukstā siena bija tik patīkama,ka es pat aļāvos izbaudīt šo sajūtu.
Es laikam esmu prātu zaudējusi,laikam? Noteikti ,es esmu zaudējusi prātu.Svešinieks spiež mani pie sienas,bet es to izbaudu.
"Magdalēn kā tu varēji mani pamest,aizskriet prom un pamest?"Viņš bija pārskaties
"Tu zini,cik bīstams ir šis rajons,tu atļāvies aizskriet prom riskējot ar savu dzīvību!"Viņa dusmas auga augumā,jo dusmīgāks viņš kļuva,jo stringrāk spieda mani sienā un tuvāk savam karstajam augumam.
Viss,ko es savai aizstāvībai varēju pateikt bija:"Es apjuku,man bija jātiek prom,bija galva jaizvēdina."Tas man nepalīdzējā,liekas,ka mana atbilde viņu padarija vēl dusmīgāku
"Kā,lai es jūtos,vienu mirkli tu saki,ka nevari būt mans draugs,bet nākamajā jau esi prom ,neko nepaskaidrojot un es nezināju,ka viens kvartāls paniskas skriešanas ir galvas izvedināšana.'' Viņš mazliet atlaida savu tvērienu,dusmas pamazām mazinājas,bet ciņa nebija galā
