Ērglis0

Pilsēta maza, bet ļaudis kupli soļo,
mašīnas trauc un mašīnas joņo.
ir viens cilvēks, upes krastā sēž un prāto
kas noticis, ir un būs, savas domas kārto.
kārto, prāto līdz beigās kaut ko saprot
triec dūri smiltīs, kara cirvjus aprok
putekļu segts, tver pēc dzidra ūdens malka
sviež skatienu gaisā, piedurknē muti slauka
...nu stāsts ir par brīvību .. !?
..un viņš saka:
ielas pārklājusi straume, kas nemitīgi kustās,
skatieni šaustās, soļi klab, savā starpā grūstās
balsis skaļas, cita citas skanējumu nomāc,
pa virsu čalas un čuksti ar kurām skaļais troksnis noklāts.
citi izvairās no skaņas, ausīs savu ritmu klausot
sprauduši austiņas mazas vai kurpju ritmam klaudzot
bet viens ritms aizmirsts it kā sit par visiem skaļāk,
taču dzirdēt to ik vienam gribās nu vismazāk
--
cilvēks pieri saraucis un spīdums acīs manāms,
viņš galvu pacēlis lūko ērgli, kas gaisā ganās.
saka- viņš ir brīvs no domām, kompleksiem un naida,
viņš ir brīvs no ļaunuma, kas te uz katra stūra gaida
- ievilcis elpu, turpinot iesākto, smaida-
pacel rokas gaisā un izjūti vēja elpu!
ja nejūti tāpat, tad atrodi brīvāku telpu!
- cilvēks ietupjas ceļos un cik vien augstu spēdams,
lec uz ērgļa pusi, rokas pret debesīm celdams.
kadrs apstājas, tā kā filmā lēnie kadri,
elpa aizraujas, un viena stunda liekas- gadi.
dzirdams sirdspuksts- straujš kā prieka skartam bērnam
dziļš, bet spalgs, un citas skaņas metas tam par ēnām
asins riņķo ātri vien caur vēnām
tikai kadri turpina vilkties, lēnām, lēnām..
--
un kad atjēdzos, cilvēka kājas triecas smiltīs
tam uz sejas joprojām smaidiņš - tāds viltīgs
liekas tūlītās un tagad kādu gudru vārdu bildīs,
bet es kļūdos, jo vārdiem vairāk nav šeit vietas...