http://spoki.tvnet.lv/literatura/Engela-supsts3/677275
Leo Skatupunkts.
No rīta pamodies jutos nedaudz dīvaini, bija tāda sajūta, ka drīz viss mainīsies tikai vai uz labu, vai sliktu vēl nesapratu. Atcerējos arī to, ka pie manis tagad divas nedēļas dzīvos Stella. Pulkstenis jau rādīja, ka ir pusē seši no rīta tas nozīmēja, ka ir laiks vest pastaigā Tobi. Tomēr suņuks šorīt kaut kur bija pazudis, parasti ap pieciem viņš jau bija klāt un modināja mani uz rīta pastaigu. Izlīdis no gultas devos uz vannas istabu. Apmeklējis dušu sāku meklēt suņuku un nekur to nevarēju atrast. Biju gatavs skraidīt jau pa māju un klaigāt pēc suņuka, bet baidījos par to, ka Stella vēl varētu gulēt. Nolēmis, ka kādā brīdi ir palikušas durvis vaļā un suņuks būs devies laukā pa tām izlēmu doties suņuku meklēt arī āra. Jau biju saģērbies, kad atvērās dzīvokļa durvis un pa tām luncinādams asti ieskrēja Tobis un aiz viņa smaidīga ienāca Stella.
„Biju domājis, ka tu guli!” Es izbrīnīts teicu.
„Es pamodos pirms pieciem. Un Tobis jau prasījās ārā, bet tu gulēji tāpēc nolēmu suņuku izvest pastaigā.” Vēl joprojām smaidot man atbildēja Stella, bet manī sāka kāpt dusmas.
„Un zīmīti man atstāt nevarēji es uztraucies meklēju Tobi, bet tu izklaidējies ar viņu kaut kur, nezin kur!” Es dusmās vārīdamies sāku kliegt uz Stellas viņas smaids pazuda un arī viņa sāka palikt dusmīga.
„Vispār zīmīti es tev biju atstājusi un ne vienu vien. Viena stāvēja uz galda otra pie ledusskapja un trešā piestiprināta pie drēbju skapja durvīm. Ja tev ir vajadzīgas brilles, lai ko tādu pamanītu es neesmu vainīga!” Stella pabeidza savu sakāmo un aizgāja uz savu istabu. Dzirdēju, kā viņa aizcirta durvis un pēc tam tās aizslēdza. Es paliku stāvam pagriezies pret drēbju skapja durvīm kur patiešām stāvēja atstāta zīmīte: „Izvedu pastaigā Tobi, neuztraucies drīz tavs suņuks būs mājās. Stella” Tikko biju palicis pa muļķi kurš piedevām nemāk lasīt. Nu kāpēc man vajadzēja būt tādam idiotam.
Stellas Skatupunkts.
Kāpēc man vajadzēja tikt tādam idiotam. Šis bija mans pēdējais uzdevums un vis bija sācies tik labi. Ja es nevarēšu šo ķēmu nosargāt tad man ir beigas viss būs jāsāk no gala un tur paies tūkstoš gadi, ne vairs pāris simtgades kā tagad. Domājot šādas domas man pār vaigiem sāka ritēt asaras. Nolēmu vairs ilgāk neuzkavēties pie Leo, bet gan sargāt viņu no attāluma. Sāku kravāt savas mantas kuras vakar biju izlikusi. Kad viss bija sakravāt pulkstenis rādija tikai pusē septiņi. Savācu savas mantas un devos uz durvju pusi. Pēkšņi pamanīju stāvam aploksni pie durvīm atvēru to vaļā, tur atradās zīmīte no Leo un biļete uz boksa maču. „Stella lūdzu piedod man šī rīta notikumus. Piekrītu, ka es esmu analfabēts, bet tas nav iemels lai dotos prom (zinu tev galva noteikti iešāvās šāda domaJ) Lūdzu piedod man! Biju ļoti uztraucies un sanervozējies. Kā miera izlīgums virtuvē tevi gaida brokastis. Un lūdzu ierodies šodien uz manu boksa maču tevi tur sagaidīs vēl kāds pārsteigums. Lūdzu nedodies prom! Leo” Izlasīju Leo atstāto ziņu. Sejā jau atkal parādījās smaids. Cik muļķīgi tas neliktos nolēmu palikt. Tā tomēr bija vieglāk viņu sargāt un uz boksa maču noteikti došos, jo nekad nevar zināt kas tādos var atgadīties.
***
Pēc boksa mača devos uz ģērbtuvi kā bija teikts zīmīte kas atradās manā sēdvietā. Tuvojoties ģērbtuvei saklausīju skaļu diskusiju, ja tā to varēja nosaukt.
„Kā tu nezini kur atrodas tavs tēvs?”
„Viņš man par sevi nav devis nekādas ziņas.”
„Un kurš tad tev palīdz ar arhitekta biznesu ko? Un vispār kā tu tiec piedalīties šajos boksa mačos?”
„Naudu es pelnu pats, viss kas man ir nav nācis no tēva un to zina visi. Un pats redzēji ringā esmu labs uzvarēt varu daudzus un ar daudz ko varu tikt galā pats.” Beidzot sapratu, ka tur runā Leo un vēl kāds cilvēks kuru es nepazinu.
„Arī šādi tu neko nezini? Un arī ar šo tu vari tikt galā?” Leo tiek draudēts, man viņš ir jānosargā. Tas bija viss kas skanēja manā galvā. Es lauzos iekša pa durvīm un metos virsū Leo uzbrucējam. Tad izskanēja šāviens es nokritu kopā ar Nepazīstamo vīrieti un pēdējais ko dzirdēju bija Leo kurš kaut ko kliedza bet vienīgais vārds ko sapratu bija – „NĒ!”.
Sveiki spocēni. Atvainojos, ka daļas nebija liktas jau tik sen, bet ja tas lisies smieklīgs attaisnojums, bet tā tomēr notika! Mans dators nolēma mistiska veidā izdzēst Latviešu valodu kuru nekā nevarēja uzstadīt. Tad nu viņš nokļuva gādīga meistara rokās Paldsies mīļajam meistaram, kas salaboja datoru
Un kad dators bija sveiks un vesals visi mani mājinieki pēc viņa bija ļoti noilgojušies un tajos vienīgajos momentos, kad viņš bija brīv man nebija laika, kad rakstīt. Tā nu sanāk ka stāstiņa 4. daļa ir tikai tagad. ceru ka patiks un lūdzu sakarbi mani nevērtējiet
Patīkamu lasīšanu:mcaa:
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Engela-skupsts-5/683810
