Aizsākums
Slāpēm padarot manu dzīvi nepanesami smagu, man ir jānotic, ka eksistē elle.
Dienu, kad mēs ieraudzījām patiesību par vārdu mīlestība, varētu saukt par dienu kad mēs sākām iet caur sāpēm uz vieglumu. Man šķiet, ka es tevi iemīlēju jau bērnībā, kad spēlējos ar lellēm. Mans prāts jau tad redzēja tavas lūpas, kuras nekad neteica neko nepareizu. Mana sirds jau tad pazina tavu sirdi. Un manas acis jau tad spēja nolasīt tavas domas, skatoties tavās acīs. Tu biji mans Kens un es, tavs plīšu lācītis. (Jo Bārbijas diemžēl man vairs nebija)
Vai varbūt es tevi iemīlēju, kad pirmo reizi redzēju kā puikas skolā rausta meitenes aiz bizēm? Atceros, tobrīd nodomāju, ka tu tā nedarītu, ka esi klasiskāks, daudz nopietnāks. Ka raksti dziesmas, un pie skolas skapīšiem atstāj rozes.
Iespējams, ka es tā kārtīgi tevi iemīlēju tikai tad, kad tevis vairs nebija un es biju jau ar pirmajām sirmajām šķipsnām. Tajā rītā, kas joprojām mums nepiederēja. Dienā, kad tu aizskrēji prom, neviena nepamanīts, un vairs neatgriezies, lai redzētu saullēktu mūsu pelēki vienmuļajās debesīs.
Tu man jautāsi, ko es cenšos pateikt šobrīd tev? Dieva pasaules neizprotamība ir apbrīnojama. Es sēžu baznīcā un lasu tev šo, jo man liekas, ka tu mani dzirdi. Saka, ka Dievs esot visur. Es ceru, ka šobrīd viņš ir baznīcā un nodod tev vismaz teikumu no manis.
Es tikai vakar atklāju, ka nekad šķiet neesmu pateikusi, ka es taču reiz tevi mīlēju. Tu to zināji, es to zināju. Dieva dēļ, pus pasaules to zināja! Bet vai es to reiz skaļi pateicu?
Cilvēki saka, ka ar vecumu atmiņa paliek sliktāka, izbirst kā smilšu pulkstenis neauglīgā zemē. Bet tu te vēl esi. Manos sirmajos matos plīvo tavi smiekli. Un es zinu, ka esmu tevi mīlējusi. Reiz. Kādā saulainā ellē.
