Atkal prom?!
Viņš nepretojās manam skūpstam. Tomēr, ja iepriekšējā reizē tas bija mežonīgs un iekāres pilns, tad šoreiz skūpsts bija maigs un saudzīgs. Viņa lūpas uzmanīgi skūpstīja manējās. Tās sildīja manu nosalušo augumu.
Palīdzot viņam atbrīvoties no krekla un biksēm, es ļāvu viņa karstajam ķermenis uzgulties man virsū un sildīt mani. Manī ieplūda neaprakstāma kaisle. Glāstos viņa muguru es ļāvu skūpstiem klāt manu ķermeni. Grīna lūpas slīdēja no mana kakla arvien zemāk, tās apstājās pie krūtīm. Viņa mēle spēlējās ar tām. Pār ķermeni pārskrēja trīsas. Viņš saprata, ka man patīk, ko dara. Ar rokām sabužināju viņa matus un nedaudz paraujot aiz tiem, liku viņam atgriezties pie manām lūpām. Es vēlējos sajust šos viņa skūpstus. Tie man lika aizmirsties un pakļauties. Viņš šobrīd varēja darīt ar mani visu, es nevēlējos un nespēju pretoties.
Tikpat maigi kā skūpsti bija viņa ienākšana manī. Ar lēnām un ritmiskām kustībām, kas ar katru minūti tikai paātrinājās un veda baudas virsotnē, līdz es izkliedzu savu ekstāzi. Pēc tam viņš nespēkā apgūlās man blakus.
- Šķiet man jāiet, - viņš vēl nedaudz aizsmacis teica un noklepojās, mēģinot atgūt savu balsi.
- Es priecātos, ja tu vēl pasildītu mani, - kautrīgi nočukstēju.
Man nebija otrreiz jālūdz. Viņa rokas apskāva manu vidukli un pievilka to sev klāt. Es ieritinājos viņa ielokā un ar muguru piekļāvos viņa krūtīm. Jutos pasargāta un drošībā. Viņa siltā elpa kutināja manu kaklu, bet es nepagriezos un neizkustējos. Tas bija patīkami. Skudriņas atkal pārskrēja manam ķermenim un tas lika Grīnam mani pievilkt vēl tuvāk sev klāt.
Sirds ritms nomierinājās un es jutu, ka lēnām aizmiegu ..
Pa logu istabā iespīdēja rīta gaisma. Pat neatverot acis, es joprojām jutu apskāvienu. Šķiet viņš visu nakti nebija mainījis pozu. Es taču būšu viņam nogulējusi roku. Nedaudz sagrozījos.
- Es tevi pamodināju? - Grīns klusi jautāja.
- Nē, - mazliet izstaipoties un pagriežoties pret viņu, atbildēju.
- Tu no rīta esi vēl skaistāka, - nenolaižot no manis savu skatienu, skaļi savas domas izteica Grīns.
- Nemulsini mani, - jutu, ka nosarkstu, - Cik pulkstenis? – pēkšņi attopoties jautāju, šodien taču ir otrdiena, jāiet uz darbu.
- Es aizsūtīju Annai īsziņu, ka mums ir tikšanās ar vakardienas klientu un tāpēc būsim pusdienlaikā, - Grīns pievelkot mani sev klāt, teica.
- Un ko mēs līdz pusdienlaikam darīsim? – koķeti jautāju.
- Šķiet kāds no mums šorīt joprojām ir nedaudz nosalis, - Grīns čukstēja liecoties man arvien tuvāk. Pie pēdējā vārda, viņa lūpas jau skāra manējās un es ļāvos tām.
Šorīt viņā bija pamodies mežonis. Viņš vairs nebija tik saudzīgs kā naktī, bet man patika, ka viņš mani tik ļoti iekāro. Es nepretojos un viņš diezgan ātri mani ieguva. Viņa kaisle mani uzbudināja.
Rīts bija sācies nepierasti, bet patīkami ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-36dala/635913
