5.diena
Piektās dienas rīts iesākās ar sprādzienu,kurš nāca no Gerbera laboratorijas. Gerbers bija drusku pārspīlejis ar urāna daudzumu ,savā aparāta maketā. Laboratorija izskatījās ,pēc kara lauka,krāteris tās vidū,sienas melnas. Labi,ka pats vaininieks vēl saldi gulēja ,gultā sapņojot par jaunības dienām. Kašķīgais itālis par to Gerberu strostēja visu rītu. Ersbergs ievēroja, ka Smits šodien atkal ir smaidīgs un priecīgs kā sākumā. "Laikam tā vakardienas krava ir atrisinājusi viņa satraukumu," nodomāja Ersbergs un brokastoja, lai pēc tam dotos analizēt,kādu trīskaršu slepkavu,kurš esot piekritis piedalīties psiholoģiskos eksperimentos,kā daļā no viņa mūža ieslodzījuma.
Ničīgava pa to laiku rūpīgi pētīja AIDS cilmes šūnas savā mikroskopā censoties pamanīt,ko tādu, ko nekad neviens tajās nebūtu pamanījis. Patiesībā ,viņs šo te atkārtoja katru dienu,bez īpaši lieliem panākumiem,taču darba tikums viņam bija pirmajā vietā. Stouks tajā pat laikā lasīja vecus autožurnālus dizaina idejām. nez kāpēc viņa bija doma,ka ja apvienotu formulas pludlīniju ar lidmašīnas šasijām ,viņa sapnis par lidojošu mašīnu varētu piepildīties.
Petrovskis šo dienu bija izlēmis pavadīt mierīgi,bez liela darba ,atpūšoties pīpējot pīpi un malkojot tēju,lasot vēstures grāmatas. Viņš nejutās pārak labi,kā jau vecam vīram kaišu netrūka. Prdjū blakus telpā veidoja piedzīvojumus ar akmeņiem un vīnu. Francūzis pārāk bija iemīlējis virtuves vīna krājumus un nespēja no tiem atteikties pat filozofu akmens līdzinieka meklējumu laikā.
Ēģiptietis Ahmeds tikmēr konstruēja programmatūru,kurai būtu jāspēj atšķirt cilvēka jūtu patiesīgumu. Viņs bija izdomājis,ka tas varētu būt labs pirmais solis ceļā uz perfektu mākslīgo intelektu.
Tuvojoties vakaram Ersbergs pavisam nejauši ievēroja Smitu dodamies uz korpusu,kurā vakar ieveda sūtījumus. Tā kā Ersbergs jau no agra rīta cītīgi strādāja pie saviem pētījumiem psiholoģijā,viņš nebija ievērojis,ka tas korpuss joprojām ir norobežots no apkārtējo acīm. Ersbergs nolēma sekot un uzzināt,kas īsti ir ticis atvests, un kāpēc tāda slepenība. Bērnība Ersbergu ļoti interesēja detektīvromāni - Puaro, Mārpla, Holmss, tie bija Ersberga grāmatu elki un viņs sajutās kā līdzvērtīgs tiem,kad klusi,klusi sekoja Smitam pa slēgto gaiteni. Diemžēl nekāds spiegs un superdetektīvs no Ersberga nesanāca,jo pa pustumšo gaiteni sekojot viņš neievēroja stikla vitrīnu ,kurā iekšā atradās kautkāds dīvains priekšmets un uzskrēja tai virsū. Smits sadzirdot plīstošā stikla šķindoņu uzreiz atskatījās un ieraudzīja Ersbergu. Smita skatiens Ersbergam pat pustumsā bez jebkādiem vārdiem izteica visu. Skatiens bija ar domu:" Pazūdi ,te tev nav ko meklēt." Ersbergs devās atpakaļ mēģinot saprast,kas tik ļoti slēpjams tur varētu būt. Pie vakariņu galda Smits uz Ersbergu nepārtraukti skatījās, ar nicinošu smīnu. Ersbergs sāka domāt,ka varbūt ,tomēr, Smitam ir aiz ādas kaut kas riebīgs. Pirms Ersbergs paspēja doties pie miera, pie viņa piegāja Smits:" Atvaino puis par manu ne īpaši jauko skatienu. Vienkārši, mums kā zinātniekiem,kā inteliģencei būtu jāsaprot,ka izsekot un slapstīties ir muļķīgi. Ja ir pateikts,ka tajā gaitenī pagaidam pieeja ir liegta,tātad liegta. Tas ir jūsu pašu drošības dēļ, tika atvesti paris interesanti atradumi,kas noderēs gan tev,gan Ničigavas kungam, gan arī pārējiem kolēģiem, bet pagaidām tiem ir jānostāvās,līdz atsevišķiem elementiem pazūd radioaktivitāte ,plus man vel pāris papīri par tiem jānokārto. Tuvako dienu laikā jūs visi redzēsiet ,kas tas ir."
