Jā, zēni, tā nu tas ir ar tām meitenēm. Šīs minkas, ehh, dara mūs tik laimīgus. Jā, mēs strīdamies, cenšamies pierādīt un apgāst viņas sacīto... Bet, bez viņām, ahh, nu nekā. Nu atdzīstam, mums vajag lai kāds mūs nedaudz pakomandētu, tad jau mēs ieslīktu paši savos zeķu kalnos, kluptu aiz alus pudelēm. Viņas iedzirksteļo mūsu dzīves. Esam kā sveces. Bez liesmiņas mēs nedegsim. Tieši tā ir ar abiem dzimumiem.
Pamosties blakām savai mīļotajai, zināt ka viņa tevi ciena, gādā, uztraucas par tevi. Kas var būt labāk.
Cilvēks, ar kuru vari dalīt uz saviem pleciem nesto nastu.
Dēļ viņām mēs cīnāmies, dažreiz pat kaujamies, lūk uz ko jūs esat spējīgas.
Kautgan, no ārpuses mēs tādi vēsie, bet iekšpusē mēs jūs novērtējam, cienam, domājam par jums ikdienu, paejot garām ar vēsu skatienu nenozīmē, ka jūs mums neko nenozīmējat, tieši otrādi. Uz ko tik mēs nēesam gatavi, lai jums izpatiktu.
Vārdsakot, viņas dara mūs par laimīgākajiem, sajauc krāsu mutuli un noķēpā mūsu dzīves lapas.
Daži aforismi.
Cik maz mēs varam pateikt par sievietēm, kad esam laimīgi... Un cik daudz, kad tās nav.
Sievieti, ko iekāro cits, tūlīt kļūst vērtīgāka nekā iepriekš.
Sievietes vajag vai nu dievināt, vai nu pamest. Viss pārējais ir nieki.
