Dzīvesstilu ēra.
Iesvilpās vilcienu taures. Māte satvēra manas rokas un it kā cerēdama, ka beidzot viņā, kaut reizi ieklausīšos, man piekodināja: "Tu atceries! Omīte ir veca un stingra. Nu tu jau saprati, ko es ar to domāju!" Viņa pasmaidīja, taču nenovērsās no manīm. "Mammu, atlaid," es tai liku, "neesmu jau mazs bērns, lai mani aiz rokas turētu!" Mamma attapās. "Biļetes, soma?" tā apjautājās. "Ir!" es pārbaudīju un iekāpu vilcienā. Apsēdies vagona krēslā un pavēries caur logu, joprojām maniju māte stāvot un skumstot. Es nevaru izturēt tos momentus. Viņa joprojām pret mani izturās, kā pret mazu bērnu. Sajūta bija tāda, it kā mani iesūtītu armijā. Kādēļ gan viņa nevar laist mani pasaulē, dzīvot savu dzīvi, bez jautājumiem par to, "kur es esmu" un "cikos būšu mājās"? Beidzot vilciena signāls paziņoja par lielā transporta virzīšanos uz priekšu. Vilciens aizbrauca un māte tik nosktījās uz to, kā viņa "mazais puika" attālinās.Es beidzot biju vecākiem izlūdzies ļaut man pavadīt mēnesi, vasaras brīvlikā, pie draudzenes citā pilsētā. Jābrauc bija četras stundas, tādēļ es biju paķēris līdzi dažādas nodarbinošas lietas. Es nometu somu blakus brīvjā krēslā. Vilciens bija garšs un vietas tajā bija daudz. Nebija brīnums, ka vagonā, bez manis, sēdēja pieci, seši cilvēki. Es no mēteļa kabatas izvilku mazu bumbiņu. Es to pametu gaisā un satvēru, un to atkārtoju vēl pāris reizes. Šī interesantā nodarbe mani nodabināja kādas trīsdesmit sekundes. Ielicis "spēļmantiņu" kabatā, es maniju iekāpjam divus vienaudžus. Mani viņi ieintriģēja. Vienam no viņiem bija stieņi starp acīm, bet otram - lūpās. Vienojošais elements - caurumi ausīs. Tie bija salīdzinoši lieli, lai tos sauktu par ausskariem. Tie vairāk līdzinājās tuneļiem. Viņi apsēdās viens otram pretīm un skaļi sarunājās. Es nezinu kādēļ, taču man tas likās "kruti". Tas bija kaut kas tāds, kas piesaistīja visus. Uzkrītoši vērojot viņus, es nolēmu pagulēt. Vismaz nenāks miegs pie viņas - manas draudzenes. Pamodies es uzreiz, neapzinoties aptaustīju kabatas un pārbraudīju somu. It kā nekas nebija pazudis. Man tomēr nebija pārlieība, ka pilsētā kādam var uzticēties.Pēkšņi man iezvanījās telefons. Es "pacēlu" to. Tā bija viņa, būtne, kuru braucu satikt. Viņa paziņoja, ka mani stacijā gaidot. Es pasmaidīju un paziņoju, ka pēc desmit minūtēm būšu. Priekšpēdējā minūtē, es aizgāju līdz izejas durvīm, lai pirmais tiktu ārā. Abi vienaudži man sekoja. Es cerēju, ka tā ir tikai sakritība. Lai arī kā man patika viņu attieksme un izskats, man no viņiem dziļi sirdī bija bail. Beidzot vilciens pieturēja stacijā un es ar savu lielo somu izvēlos no tā. Tur stāvēja viņa. Viņa mani apķēra un ilgi, ilgi nelaida vaļā. Tad viņa līksmā balsī galvoja, ka visu laiku esot par mani domājusi, un, ka viņa nekad nav spējusi aizmirst manus gaišos, pufīgos matus un kālsno, garo augumu. Tad viņa bez liekas kautrības mani, aiz rokas, veda uz tramvaja pieturu. Viņai bija krāsoti, sarkani mati un tas "cat - eyes" "make - up", kas man šausmīgi patika meitenēs. Viņa bija ģērbusies ļoti pieguļošos džinsos un šaurā, taču garā, sarkanā kreklā. Viņas stils atgādināja tos vienaudžus vilcienā. Gaidot transportu viņa stāstīja, par to, ka viņa ļoti grib iepazīstināt mani, ar saviem draugiem, tādēļ mēs pie viņas tikai noliksim mantas un uzreiz brauksim satikt viņas paziņas. Uzkāpjot uz otro stāvu un nonākot viņas dzīvoklī, manā acu priekšā pavērās atmiņas. Atmiņas, par dzimto ciematu, kurā dzimu. Viņas dzīvoklis stipri līdzinājās manai mājai. Viņa steidzināja: "Aiziet, braucam uz centru!" Es ātri pārģērbos un mēs aizbraucām. Ceļā es viņai jautāju savādu jautājumu: "Kas tas par stilu, kurā tev ir caurumi sejā un tukšumi ausīs? Es nekad nebiju neko tādu redzējis." Viņa pasmējās, bet atminoties, ka es esot no laukiem atbildēja: "Tā tagad jaunieši dara." Tad viņa parādija ar pirkstu uz savu lūpu un satverot to, šļupstēja: "Redzi to? Man arī ir caurums pīrsingam jeb kā tu to sauc "stienim"." Tad viņa atlaida lūpu un atkal iesmējās. "Un arī tunelis man būs!" viņa ar roku atglaužot savus taisnos, sabojātos matus un atklājot "strečeri" ausī sacīja. Man noskrēja trīsas pār ķermeni. Man tas likās diezgan pretīgi. Tad es attapos: "Bet tu neatbildēji uz manu jautājumu! Kā to stilu vienā vārdā sauc?" Tad viņa nolieca galvu un it kā iegrimusi sevī vēroja zemi. "Nu vispār savu seju caurduršama ir daudzos stilu sastāvdaļa. To dara gan "goti", gan "emo", gan "pokemoni," viņa atbildēja. Es pasmaidīju un jautāju: "Un kas esi tu? Pikačū? Čarizards?" Viņa pasmaidīja, bet pirms paspējusi atbildēt pamanīja sēžot aiz lielveikala uz palodzes draudzeni iebļāvās, lai pamanītu viņas uzmanību: "čāv!". Mana sarkanmatainā draudzene aizskrēja pie viņas un samīļoja. Es lēni pienācu viņām klāt, taču, kā svešinieks turējos tālāk. "Tas ir tas čalis, par kuru es stāstīju!" mana pokemonu fane sacīja savai draudzenei. Viņas abas pievērsās man. Satiktā meitene izskatījā vēl trakāk, nekā pārējie pusaudži, kurus šodien satiku. Viņa bija nedaudz apaļīga, viņai nebija pus matu, bet otra puse bija ļoti nedabīgā krāsā. Viņas seju un pat mēli rotāja tie dīvainie stieņi jeb viņu valodā runājot - "pīrsingi". Ar viņu mēs pavadījām atlikušo dienu. Viņas, abas runāja savā starpā, un mani pa retam, aiz pieklājības, iesaistīja sarunā. Dienas beigās mēs atvadījāmies,un pokemonu draudzene mani aizveda pie sevīm. Atgriežoties viņas dzīvoklī, es izkrāmēju mantas. Viņa ierādija man istabu, bet es izlūdzos gulēt viņas istabā, kaut uz grīdas. Beigās mēs abi aizmigām vienā gūltā, katrs savā gūltas galā.
Pamostoties no rīta mēs viens otra sejās saredzējās šausmu filmas. Mūsu balsis, filmas effektus papildināja. Sakautrējušies viens no otra mēs, nepaēduši brokastis, aizbraucām tikties ar "alternatīvo meiteni". Vismaz tā viņu sauca mana draudzene. Viņas atkal abas aizmirsa par mani. Es kā sunītis, tik bez pavadas viņām vilkos pakaļ. Tā šīs diens pagāja vienādi - rīti bija šausmīgi, dienās es sajutos kā spoks un vakaros beidzot varēju ar savu pokemondraudzeni pakomunicēt. Es biju novērojis, ka brīžos, kad viņa brauca satikt savu draudzeni, viņa sapucējās tā, it kā ietu satik kādu, tik pat krutu (ar pīrsingiem un tuneļiem) čali. Viss, kas man atlika, bija pielāgoties viņām, varbūt tad, es būtu uzmanības centrā, un viņas mani ievērotu. Nākamajā dienā, es paprasīju "alternatīvajai", vai viņa varētu izdurt divus pīrsingus apakšlūpā. Viņa piekrita. Mēs nopirkām stieņus un divās minūtēs viss bija gatavs.Mana seja bija caurdurta. Laika gaitā, es izskuvu sānu un krāsoju matus, un viņas beidzot sāka mani novērtēt. Man likās, ka izskats bija viss. Viss tas, kas bija vajadzīgs, lai tiktu jauniešu "mērķu auditorijā". Pēc vairākām dienām, pabūnot "slavas saulītē", pienāca mēneša beigas, un man bija jābrauc atpakaļ mājās. Vilcienu stacijā abas manas, nu jau, draudzenes mani pavadīja un noskatījās, kā es iekāpju vilcienā un aizbraucu, gluži kā mana māte to darīja, kad braucu uz pilsētu, tikai tagad manī tas neizraisīja riebumu, drīzāk patiku.
Vilcienā visi uz mani skatījās, kā uz briesmoni, bet es zināju, ka viņiem vienkārši skauda, ka nav tik "kruti", kā es.
Galamērķī, izkāpjot no vilciena mana mamma mani nepazina. Viņai bija pārsteigta seja, taču tā nelikās pozitīva. Viņa uz mani uzklieca un lika, lai es tos visus "draņķus", bēc viņas vārdiem izņemot. Es viņai mierīgi apvaicājoties prasīju: "Kādēļ tu esi tik dusmīga?" Viņa, jau nomierinājusies, atbildēja: "Tu nemaz neesi dzirdējis par to, kādas infekcijas var dabūt durot sev caurums un staipot tuneļus. Tu varēji vismaz man pazvanīt! Paldies Dievam, ka tu neesmi kādu no kaitēm tur saķēris." Es pabrīnojos: "Bet mammu, es tādā veidā pilsētā dabūju cieņu. Tur tos dūra visi jaunieši." "Bet viņi tos taisīja pie profesionāļiem, ar vecāku atļauju, un es tev tādu nebiju devusi," viņa taisnojās. "Nu bet man to arī izdūra profesionāle. Manas draudzenes, draudzene. Viņai pašai to ir daudz un pusi pati sev ir dūrusi,"es atbildēju. "Ak tu, muļķa bērns. Kādēļ gan tu nevari izcelties ar prātu, ne izskatu? Kādēļ tev tas ir vajadzīgs?" Kopš tās dienas es vienmēr aprunājos ar kādu gudrāku cilvēku, pirms daru, ko neierastu.
