local-stats-pixel fb-conv-api

"Dzīves ieleja" #70

42 0

Šodien pēdējā :)

No rīta piecēlos.

- Galvenais ir mācības! - pie sevis visu laiku atkārtoju. Sakopos un aizgāju uz skolu. Es uzvedos tā, it kā nekas nebūtu noticis. Runājos ar Evelīnu un Sandi. Līdz garajam starpbrīdim. Kā bija noskanējis zvans pie manis piegāja Dāvis un klusēja, viņš soļoja man blakus.

- Ko tev no manis vajag? - jautāju Dāvim ar nelielu sārtumu vaigos. Pēkšņi es sajutos, ka stāvu auditorijas priekša vienā apakšveļā, jo visi skatījās uz mani. Kā jau var saprast man tas nepatika.

- Tu visu pārprati. - Dāvis iesāka.

- Ko tieši es pārpratu? - jau nedaudz aizkaitināti jautāju.

- Visu, tu neko nevari izbojāt tu esi unikāla, tu spēj visu uzlabot. - Dāvis teica un turpināja ar mani iet. Es nezināju, kur lai eju tapēc vienkārši devos uz trešo stavu, jo tur pie informātikas klases ir sols uz kura var apsēsties un padomāt.

- Tā tad es esmu lieta... - noteicu un gāju uz priekšu nedomājot par Dāvi.

- Ak dievs! Cik ar tevi ir grūti, pagaidi! - Dāvis pateica un apturēja mani.

- Ar mani nav grūti! - pagrūdu viņu un aizgāju. Tagad jau gāju uz nākamo stundu. Par laimi nākošās stundas es sežu ar Evelīnu un Sandi. Vismaz nevajadzēs runāt ar Dāvi.

Pēdējā stunda bija ķīmija. Mums lika sadalīties pa pāriem, jo būs jāveic, kaut kāds eksperiments. Es sēdēju ar Amēliju tāpēc viss bija vienkārši. Amēlijai ir brūni īsi mati, brūnas acis un viņa ir mana auguma. Viņai padevās ķīmija un Amēlija vienmēr ķīmijas stundās uzvedās kā ķīmiķe, tāpēc šinī stundā viss bija viegli, līdz es sajaucu kopā neīstās vielas un viss sāka smirdēt. Tas priekš manis bija nedaudz par daudz man palika ārkārtīgi slikti, galva griezās, un palika nelabi ap dūšu es izgāju ārā no klases. Es izskatījos bāla. Tā kā tas bija par daudz es noslīdēju gar sienu un nespēju piecelties, man bija par grūtu. Man palika bail, bet es turpināju sēdēt līdz pa ķīmijas durvim izgaja Amēlija.

- Amēlij, vari iet iekšā man tūlīt paliks vieglāk un es arī iešu iekšā. – teicu meitenei.

- Es neesmu Amēlija, man tev palīdzēt? - Dāvis to pateica un apsēdās man blakus uz zemes.

- Ej iekšā! - atbildēju puisim.

- Jā, protams, atstāt tevi te vienu, tu vēl, kaut ko sajauksi kopā un uzspridzināsi skolu. - puisis iesmējās.

- Man nav nevienas vielas. - atbildēju un nedaudz pasmējos.

- Es jau zināju, ka tu neesi ķīmike, bet kuram ir prāts, sākt jaukt kopā visas iespējamās vielas? - puisis jautāja.

- Re, ka man! - atbildēju un turpināju smieties.

- Tev jau labāk? - Dāvis jautāja.

- Jā, vari iet iekšā. Savādāk citiem liksies, ka tu par ilgu esi toletē. - teicu puisim.

- Es neteicu, ka eju uz toleti... - Dāvis pagriezas pret mani un turpināja - Es teicu, ka eju paskatīties, kas ar tevi notika.

- Ak tā, nu tad jau vari iet klasē, pēc brīža es arī iešu. - atteicu puisim.

- Es pagaidīšu tevi un iesim kopā. - Dāvis man atbildēja.

- Ej viens. - pateicu puisim.

- Kamēr tu nevari no manis aizmukt es tev visu paskaidrošu labi? - Dāvis man jautāja.

- Labi. - vienaldzīgi noteicu.

- Sāksim ar to, ka tu neesi lieta, tu esi burvīgs cilvēks, mīļāka un draudzigāka par tevi nav. To ko teicu pie upes es tā nedomāju, es nezināju kā lai tev pasaka, ka tu man neesi vienaldzīga. To, ka tu man patīc... - Dāvis skaidroja, bet es viņu pārtraucu un noskūpstiju.

- Tātad tu man piedod? - Dāvis jautāja?

- Jā, bet tagad ejam. - pateicu un cēlos augšā, galva vēl nedaudz reiba. Mēs iegājām iekšā. No sākuma pat nepamanīju kā Dāvis satver manu plaukstu. Man bija nedaudz neērti, bet turpināju iet.

- Ak es jau redzu, ko spēj izdarīt pāris vīrišķie hormoni. - skolotāja jautrā balsī man sacīja. Protams, es nosarku, bet aizgāju uz savu vietu.

- Ak tad, tev slikti palika? - Amēlija piebilda.

- Aha - atteicu meitenei.

- Es jau redzu cik slikti tev palika. - Meitene sarkastiski noteica, bet tad turpināja - Tagad redzu arī kāpēc tev palika labāk. - Amēlija jau smaidot man teica. Es klusēju un neko neatbildēju.

42 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000