Ļoti gribējās uzrakstīt kaut ko par dzīves jēgu, par to, ka dzīvojam 1 nevis 101 reizi. Nē, neesmu nekāds YOLO atbalstītājs, bet kaut kur tajā YOLO ir jēga.
Bieži vien prātā nāk domas par to, kas notiks, kad nomirsim, kas būs pēc tam? Vai mēs vienkārši mūžīgi gulēsim? Vai mēs nomirstot pamodīsimies no jauna citā ķermenī? Kā tas būs? Diemžēl manā rakstā atbildes nav. Mūsu dzīve ir īsa, ļoti īsa, bieži vien mēs to nesaprotam, es iesaku visiem apstāties un padomāt...Cik esam nodzīvojuši, ko esam izdarījuši, vai vispār daram to, kas mums patīk. Es uzskatu, ka visiem cilvēkiem jādara, tas ko viņi grib. Mēs dzīvi izniekojam, dzīve ir negodīga, iedomājos cik ļoti es ''baudu'' dzīvi un cik ļoti bauda slavenības. Viņi izbauda dzīvi kā vēlas, kapēc mēs, parastie cilvēki tā nevaram?
Ja tā padomā, kāda ir mūsu dzīve? Lielākajai daļai cilvēku tā ir šāda- Piedzimšana, bērnudārzs, skola, augstskola, pirmie gadi izniekoti, maz no tā ko gribam. Kādi 24 gadi pazaudēti. Tālāk- darbs, no kādiem 24 gadiem līdz pensijai,ap 65 gadiem mēs strādājam. 08:00 esam darbā, ap 18:00 atnākam mājās, brīvdienās, kā vienmēr vienkārši guļam atpūšamies, gadā reizi varbūt kaut kur aizbraucam ceļot. 65 gados sākam saņemt niecīgo pensiju, knapi sagrabinam maizei un rēķiniem. Vai tā ir dzīve kuru mēs gribam? Vai nav laiks padomāt kāda ir mūsu dzīve? Iesaku visiem piestāt un padomāt. Mēs dzīvojam vienu reizi, vairs nebūs dzīves mums, ja pa visu dzīvi tikai strādāsim un darīsim to, kas riebjas, nebūsim gandarīti. Un tad gulēsim...Viss...Neko mainīt nevarēs... Mums ir dota iespēja dzīvot, darīsim to! Dzīvosim, nevis izdzīvosim!
Zinu,ka varbūt neviens visu manu stāstu neizlasīja, bet tiem ,kuri izlasīja, paldies. Ja varat, ieliec plusiņu, lai citi arī izlasa, padomā. Paldies par uzmanību.
