… un šodien viņa jūtas kā ku*e. Nevis dārga bordeļa padauza, bet lēta ielas ku*e. Un ne kāds cits pie tā vainīgs... pavisam vienkārši, viņa šodien tā jūtas.
Parasti pavisam miermīlīga un cilvēkus mīloša būtne, maigu dvēseli, kas cenšas dzīvē atrast harmoniju. Nē, to nesauc par harmoniju, tas ko viņa meklē patiesībā ir mīlestība. Vai vismaz pieķeršanās. Vēlme būt vajadzīgai... tas ir tas, kā viņa visvairāk alkst. Nebūt vientuļai.
Bet šodien viņa ir ku*e. Un viņa padarīs laimīgus visus, gan tos, kas to pelnījuši, gan tos, kas ne. Un ne jau aiz labas sirds viņa darīs šos cilvēkus apmierinātus, bet gan spītības apmāta. Jo šodien viņa grib justies kā cietēja. Bet viņa cietīs ar augsti paceltu galvu un neviens pat nenojautīs, cik ļoti viņa cieš. Dziļi sirdī visas ku*es taču cieš. Un ja necieš, tad tā jau ir ku*e ar prāvu pieredzi. Pieredzi, kas noārdijusi viņas iekšējo jūtīgumu kā rudens vētra noārda bērzu jaunaudzi. Bet cietēja spītīgi jūtas kā ku*e, dara gan pieņemamo gan nē, lai nakti raustītos sirdsapziņas murgos, no rīta pieraudātu spilvenu un nožēlotu savu rīcību visu mūžu. (Tikai pēc tam viņa sapratīs, ka “visas dzīves nožēla” ilgsies līdz brīdim, kad viņa atkal sajūtīs ku*i sevī.) Un viņa cer, ka kāds viņu žēlos. (Viņa cerēs pirmās trīs vai četras reizes no saviem ku*es izgājieniem, tad viņa cerības atmetīs. Ku*es gājienus gan nē.) Mazā muļķīte. Šajā pasaulē reti ir sastopama patiesa žēlsirdība. Antīkajiem domatājiem bija taisnība, cilvēkam nav tīras sirdsapziņas, mūsu dzīvi vada pienākuma apziņa. Kāds pateiks, ka skumji, bet gan viss pāries. Kāds rūdītāks pateiks, ka tas taču ir lieliski un dzīve ir jābauda. Un viņa maldīsies starp viedokļiem nespēdama atrast savu taisnību.
Tad viņa iegulsies savos baltajos palagos un domās, cik netaisnīga ir šī pasaule. Cik bezmērķīgi mēs klīstam pa to un izniekojam savu laiku nepareizās vietās, nepareizās nodarbēs, nepareizās domās, ar nepareiziem cilvēkiem. Tāda nepareiza dzīve. Bet tā viņai liekas tikai šodien, jo šodien viņa ir bijusi ku*e.
Ies dienas, mirkļi, cilvēki... bet viņa turpinās savu ierasto dzīvi un izliksies ka tās “ku*es nakts” nemaz nav bijis. Smaidīs ar savu balto smaidu, nosmies apburošus smieklus par trulu joku un būs līdzās cilvekiem, kas tonakt likās tik nepareizi. Bet šodien viņi šķiet jauki.
Pirms kļūsti par ku*i, padomā vai vajag. Es zinu, dzīve mums dara pāri, bet vai tev ir tiesības tai atriebties? Vai patiesībā atriebjoties dzīvei tu neiedur nazi pati savā sirdī. Nevienam nesāpēs tavas sāpes tik stipri, cik stipri tās sāpēs tev. Un nevienam tās nepaliks atmiņā tik ilgstoši kā tev. Tāpēc padomā vēlreiz, pirms nolem šonakt būt par ku*i.
Nu, mazā spītniece, vai bija vērts?
