local-stats-pixel

Dzīvā atmaksa. 225

163 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dziva-atmaksa-21/724046

Es lēnām to pacēlu, un aplūkoju to. Tā bija vienkārša balta aploksne ar dažiem brūniem traipiem. Nez kas tajā bija iekšā!

Lēnām un uzmanīgi to atplēsu vaļā, un izņēmu ārā lapu, kas bija iekšā vēstulē. Tad es sāku to lasīt.

Paulīn, es zinu, ka kad tu atradīsi šo vēstuli, es jau noteikti būšu mirusi. Tev ir jābēg no šejienes prom pie tēva. Viņš tevi sapratīs, ne kā viņš bija tas kas pie šī visa bija vainīgs. Es tevi tikai sargāju, no nepatikšanām, ne jau parastām, bet no vārtu sargiem. Pašlaik es nevaru skaidrot gari, kas viņi ir, bet vienkāršāk, tavs tēvs izmuka no vienas pasaules, un nokļuva šeit, pēc tam es viņa iemīlējos, un tā radies tu, es biju viena no vārdu sargiem, tādēļ varēju tevi slēpt šeit! Es jūtu, ka briesmas tuvojās, tādēļ labāk bēdz, es vairs nespēšu tevi pasargāt, es jau nespēju nosargāt tavu māsu, viņa nenomira, tā kā mēs bijām teikuši! Viņu atrada vārtu sargs, un viņa tam uzticējās. Pēc tam viņš viņu savāca un nogalināja!

Baidies no baltajām acīm! Ja tās tu ievērosi, tad tev ir jādodas uz reiz projām, tie ir vārtu sargi! Tiem neinteresē, ko tu jūti, tiem ir pavēlēts tevi nogalināt!

Un vēstule bija beigusies. Man sāka drebēt roka, tā tad sanāk, ka blondā nemaz negrib mani paglābt, bet gan nogalināt?

Atkal jau es sāku raudāt. Vai pa tiešām man tā neveicās? Es biju pilnībā uzticējusies blondajai, tādēļ, ka ticēju, ka viņa vēl man tikai labu!

Es biju pārāk naiva, kāpēc es visiem ticēju? Nu vairs neatlika varianti, man bija jau tūlīt pat jādodas prom, kamēr blondā vēl nav pamanījusi.

Sāku bezsakarā mest iekšā bikses, un vēl visādas drēbes somā, vairs nebija laiks domāt. Kad beidzot iebāzu pēdējo kreklu iekšā somā, paņēmu telefonu, kas bija nosviest pie pašām durvīm. Par laimi ekrāns nebija saplīsis, tagad man bija jāsazvana tēvs, lai arī kur viņš būtu viņam bija jāatbild man!

Es ieslēdzu iekšā telefonu, un ekrāns tikai iemirgojās. Dusmīgi sāku spaidīt visas pogas pēc kārtas. Telefons vēl izdvesa pāris pīkstienus un izslēdzās.

Niknumā sviedu telefonu pret sienu, un tas izšķita uz visām pusēm. Kas ar mani notiek? Man bija jānomierinās, un jāizdomā, kā lai es tagad tieku pie tēva! Un vispār viņš mani tur sagaidīs?

Es viņam nekad nekas neesmu bijusi, pat ar māsu viņš vēl dažreiz runāja, bet ar mani labi, ja bija pārmijis dažus vārdu bērnība. Viņam noteikti nevajadzēja vēl vienu laika kavēkli, un ko es viņam teikšu, ja ieradīšos pie viņa? Ai man tur mamma pakārās, un tā, tu jau varēsi mani paņemt pie sevis.

Piespiedu rokas pie galvas, ko lai es daru? Tas viss man bija par daudz, es vienkārši vairs nespēju to spriedzi izturēt!

163 0 5
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Heyy kad nākamā? ^_^

2 0 atbildēt