'' Es izdomāšu kā tevi pārmācīt. " Saģērbies atpakaļ, viņš devās ārā no istabas. Esmu kā paralizēta, neko nevar izdarīt, izņemot bļaut, bet tad mani nositīs. Atskan četri klauvējieni. Bailēs noraustos. '' Tas esmu es Kriss, es tevi pieskatīšu. "
Viņš sāka mani apģērbt, jutos tik apkaunota, viņš vilka man kājās bikses un tad blūzi. Kosmētika bija izplūdusi. '' Es aiziešu pakaļ kosmētikas noņēmējam labi? '' Nespēju vairs parunāt kā tikai šņukstēt, pamāju ar galvu un puisis aizgāja. Pagāja desmit minūtes un puisis bija atpakaļ. Viņš uzlēja kosmētikas noņēmēju uz vates pikucīša un sāka tīrīt seju.
'' Ko tu izdarīji? '' Puisis satraukti jautāja. '' Viņš domā, ka es nogalināju Deividu. Alekss zin par šo vietu? '' neskaidri jautāju Krisam. '' Ak dievs. Tu taču nenogalināji vai ne? Jā zin. " Ir cerība, ka Alekss mani atpestīs. Vairs nespēju parunāt rīkle izkaltusi un lūpas uzpampušas no sitieniem.
'' Es varu tev palīdzēt, bet tev jāpalīdz man. " Puisis klusi čukstēja.... ''Kā man tev jāpalīdz? '' klusi čukstēju. ''Es novērsīšu kalpu uzmanību un tev no pagrabstāva jāpaņem mana māsa, labi? '' ''Labi, bet kā tu to darīsi? '' '' Nav tava daļa. Klausies, tev jāiet pa gaiteni tālāk, visu laiku pa taisni ceļš krustosies un tu nogriezīsies pa labi, tur būs rakstīts '' rezerves izeja '' tu dosies pa to ārā un tur būs trepes uz leju, tu kāpsi lejā un tur būs pagrabs. Viņu neviens nepasargā, tāpēc dodies iekšā un paņem viņu klēpī, jo paskriet viņa māk tikai ļoti lēni. Viņu sauc Elizabete. Tiksimies tavā istabā, labi? ''
'' Labi. Bet cikos mēs to darām? '' '' Tagad. Skrien uz pagrabu tagad! '' * Plaukšķ! * Dzirdu stikla sasišanu. '' Viņa izbēga! '' dzirdu skaļu kliedzienu un ašu, daudzu soļu dipoņu. Dzirdu murdoņu aiz sevis, skrienu cik ātri vien varu. Krusts.... jāgriežas pa labi. Tā šeit ir izejas durvis, steidzos lejā pa satrūnējošām kāpnēm.
Veru vaļā durvis. Meitene sabīstās. '' Elizabete, nāc Kriss mūs izglābs! '' centos runāt klusi, lai meitenīti nesabiedētu. Viņa man uzticas. Viņa pienāk man klāt un apskauj. Dzirdu šāvienu. Viņš ir nošauts, zemapziņā nodomāju. Tas ir pagalam... Dzirdu soļu dipoņu uz mūsu pusi. Nezinu ko darīt. Pie griestiem ir mazs logs ar restē, meitene netiek klāt, bet es gan tieku. Agrāk gāju skautos tākā man restes uzlaušana nesagādāja problēmas.
'' Aizver durvis! '' klusi spiedzu meitenei. Paņēmu meiteni klēpī un celdama uz augšu, centos viņu dabūt pie loga, lai viņa tiek brīvībā. Viņa bija gudra, pat ļoti. '' Man ir telefons. '' meitene klusi iečukstēja ausī un parādīja telefonu. Uzspiedu viņai Aleksa numuru un teicu : '' Saki viņam, ka Džesika ir pie tēva rančo. Labi? Bet tu bēdz, es tevi nolikšu pie tā loga, lec ārā un bēdz prom, kad esi labi tālu zvani tam numuram, labi? Saki to ko es tev liku pateikt un pasaki kur pati atrodies labi?
'' Labi. " Tie bija pēdējie vārdi, meitene izlēca un bēga. '''Re kur tu esi nešpetnā! '' Sebastiāns dusmīgs noteica. '' Nav meitenītes. '' kāds aiz muguras bubināja. '' Kriss vairs nav dzīvs, meiteni arī nevajag, tik un tā ceļu netradīs. '' Sebastiāns smiedams, paķēra mani aiz rokas un veda uz savu istabu. Iegājuši istabā viņš teica: '' Nu tu bez soda vairs netiksi cauri, tu grauj manu lepnumu dārgā. " Viņš sāk izģērbties un jūtu, ka tas vairs nav nekāds joks...
Tiku izvarota. Sebastiāns beigās pieliecās pie manas rokas un ietrieca tajā žileti. Asinis plūda un viņš sāka tās laizīt. Pēdējā laikā sāpes nejutu. Esmu izmisusi, šokēta un nobijusies. Kur ir Alekss? Vai Elizabete viņam piezvanīja? To es nezinu. Beidzis laizīt manu roku, viņš uzmeta man virsū segu un aizgāja. Esmu tik šokēta un pārbijusies, ka nespēju parunāt. Spilveni ir slapji no asarām, nevaru neraudāt. Dienas rit un rit. Ir pagājušas trīs dienas kopš pēdējo reizi mani aiztika. No Aleksa nav ne vēsts. Te es arī nomiršu, visu laiku prātoju pie sevis, ēdiens man tiek barots kā mazam bērnam. No gultas ārā netieku, tāpēc savas dabiskās vajadzības esmu spiesta nokārtot gultā. Pa laikam ienāk kalpi un apmaina gultasveļu un ieslēdz televizoru.
'' Bezvēsts pazudis Deivids Flečermens. 17 gadus vecs pusaudzis. Ja kāds viņu ir redzējis, lūdzu ziņot policijai uz numuru 911. '' Tas nav Deivids, tas ir Alekss. Esmu panikā. Ko darīt?! * Pif-paf* dzirdu pistoļu saušanu. Īpaši nesatraucos, jo tā nav pirmā reize kad kāds šaudās. '' Kur viņa ir? '' dzirdu sievietes balsi. '' Palīgā! '' sāku bļaut. Atveras durvis. Dženifera! '' Dženifera! '' sāku kliegt, bet balss aizlūzt.
'' Ak dievs, ko viņi ar tevi ir darījuši? '' Dženifera šokēta noteica. '' Es tevi ņemšu klēpī, man nav atslēgas ar ko attaisīt roku dzelžus. Labi? '' '' Labi. Kur Kails? '' '' Viņš tūlīt skries uz mašīnu, tāpēc jāpasteidzas! '' Dženifera satraukti murmināja. '' Šis ir otrais stāvs.... tev jālec pa logu, tur lejā ir atkritumu konteiners, lec tajā, labi? '' '' Labi. '' '' Un pēc tam tu mēģini ātri izrāpties ārā, jo tad lekšu es, tas ir jādara ātri, jo tu pati nevarēsi paskriet, skaidrs? '' ''Jā. "
