local-stats-pixel

Dzēriens sejā - pārpratums vai likumsakarība!3

24 0

Kad jau likās, ka 2022. gads beidzot ļaus mums atgriezties normālā dzīves ritmā, te pēkšņi pasaule tiek ierauta traģiskā un pilnīgi bezjēdzīgā konfliktā, ko ir izraisījis viena cilvēka Dieva kompleksa egocentriskums.

Pēdējās dienās jūtos īpaši priviliģēts, ka dzīvoju valstī, kur demokrātija un brīvība ir visaugstākajā vērtībā, un jūtos lepns par to solidaritāti, ko Ukrainai izrāda mūsu tauta. Nekad iepriekš neesmu tik emocionālus vārdus rakstījis šajā blogā, bet nekad iepriekš arī neesmu piedzīvojis reālu karadarbību tik tuvu mājām. Demokrātija varbūt nav perfekta, bet tā nepieļauj gadījumus kad viens cilvēks varā aizsēžas tik ilgi, ka ir zaudējis pilnīgi jebkādu realitātes sajūtu un empātiju par apkārtējo cilvēku likteņiem. Esmu noziedojis Ukrainas atbalstam daļu līdzekļu, un aicinu arī citus nebūt vienaldzīgiem pret to kas notiek šajā valstī. Palīdzēsim katrs kā spējam un būsim vienoti šajos grūtajos laikos.

No vienas puses tagad rakstīt par ikdienas dzīves notikumiem un drāmām šķiet nedaudz nevietā, bet varbūt tieši pretēji, kādam tas kalpos kā neliela atslēgšanās no tās informācijas jūras, kas valda masu mēdijos. Notikumi, kurus aprakstu šajā ierakstā, risinājās vēl pagājušā gada nogalē.

Tātad, par manām ziepju operām:

Iepriekšējā rakstā jau minēju, ka sapratu, ka starp mani un Alisi nekas nopietns visticamāk neizveidosies, tomēr vēl nebiju gatavs visu izbeigt tā uz sitienu un uzreiz. Godīgi sakot nolēmu, ka, kamēr viņa no manis neprasīs uzticības zvērestus un ekskluzīvu attiecības statusu, es turpināšu ar viņu tikties, jo … kāpēc gan ne? Pat ja gribētu visu izbeigt uzreiz, nezinu kā to būtu viņai jānoformē, jo mēs taču neesam pāris. Tomēr notikumi, kas risinājās neilgi pēc pēdējā lockdown’a atrisināja “Alises jautājumu” uz visiem laikiem. Diemžēl ar ziepju operas cienīgiem elementiem.

Pāris dienas pēc lockdown beigām, Dāvis pie sevis organizēja dzīvokļa ballīti. Teorētiski, pēc jaunākajiem noteikumiem privātā pasākumā drīkstēja būt līdz 10 cilvēkiem vienā telpā. Bet Dāvja interpretācija šim likumam bija sekojoša: Ja vienā telpā privātā pasākumā drīkst uzturēties līdz 10 personām, un Dāvja dzīvoklī ir 3 istabas, kas katra ir atsevišķa telpa, tad viņa dzīvoklī ballīti drīkst apmeklēt 30 cilvēki. Ja nākšot policija, tad visiem būs jāsadalās tā, lai katrā istabā būtu ne vairāk par 10 cilvēkiem. Ģeniāli!

Protams, viņš pats labi saprata, ka tā ir ļoti ačgārna likuma interpretācija un iespējama reida gadījumā šāda loģika viņu nepaglābs no soda. Tomēr mēs visi, kas ieradāmies uz šo tusiņu, bijām tik ļoti noguruši no kārtējās mājsēdes, ka bijām ar mieru pieņemt šo greizo loģiku.

Dāvis minēja, ka viņš ir uzaicinājis ne vien vairākus mūsu kopējos draugus, bet arī pāris cilvēkus no sava darba, un, pazīstot Dāvi, zināju, ka tās būs meitenes, ko viņš būs aicinājis. Mājas ballītes formāts, manuprāt, ir labākā vieta, kur flirtēt un iepazīties ar meitenēm. Te meitenes jūtas droši un ir mazāk piesardzīgas un aizdomīgas kā klubos un bāros. Kā nekā, neviens taču uz savām mājām neaicinās pilnīgu psihopātu (varbūt izņemot citus psihopātus), kamēr bārā iespēja uzrauties uz nenormālajiem ir krietni lielāka. Alisi nolēmu uz šo tusiņu neaicināt, jo, kā jau minēju, savu nākotni ar viņu nesaistu, un šajā ballītē visticamāk būs citas dāmas ar ko paflirtēt.

Pie Dāvja ierados, kad jau tusiņš bija sācies. Bija ap 20 cilvēkiem, un kādu pusi no tiem es nepazinu. Cilvēki bija sagrupējušies, kā jau parasti, pa čupiņām. Vieni čiloja dīvānā, citi aktīvi diskutēja virtuvē, un viena cita meiču grupiņa mēģināja paraut visus uz dejām, kurām, manuprāt, vēl bija par agru, vai precīzāk sakot, vēl nebija pietiekami izdzerts. Uz virtuves galda bija ierīkots bārs ar dažādiem dzērieniem kokteiļu pagatavošanai. Kad biju apsveicinājies ar visiem paziņām, devos uzčiņīt arī sev kādu kokteili, lai pēc iespējas ātrāk iejustos atmosfērā. Nekādas ekstras neizdomāju, un uzjaucu sev rumkoliņu. Laimīgs, ka beidzot esmu ticis pie pilnas glāzes, asi griezos ballītes virzienā, nepamanot, ka tieši aiz manis stāvēja grupiņa cilvēku. Kā jau šādās situācijās mēdz gadīties, sanāca šaize, un daļa mana dzēriena apšļakstīja vienas dūdas muguru. Labi, ka viņas topiņš bija melnā krāsā, tāpēc rumkolas pleķis nebija pamanāms, tomēr viņa sākotnēji par šo “pārsteigumu” nebija priecīga. Es, protams, uzreiz atvainojos, un pajokoju, ka atļaušu viņai uzliet nedaudz sava dzēriena uz manas muguras. Uz ko viņa atbildēja: “ja gribi mani izģērbt, nav jau obligāti jālej virsū dzēriens”. Visu cieņu, šajā it kā humora pilnajā komentārā bija paslēpts tiešs zemteksts. Ieskatījos viņas acīs un mēs abi sapratām kā šī komunikācija šovakar mums var attīstīties. Mēs uzreiz sākām flirtēt un ātri vien citos dzīvokļa nostūros nozuda pārējā viņas kompānija, un varēju iepazīties ar Sintiju tuvāk. Dīvānu bija okupējuši citi viesi, bet vienā brīdī atbrīvojās krēsls kas nāk komplektā ar vairumu dīvānu (es nezinu kā tos pareizi sauc, tāds pufīgs liels dīvankrēsls, kas parasti paredzēts vienam dibenam). Neko nesakot nosēdināju viņu tur un nosēdos blakus, izmantoju šo šauro krēslu, lai būtu iemesls sasēsties tuvu ar ķermeņiem kopā. Tā mēs pārcēlām savu flirtu uz dīvānkrēslu (es piesaku šo vārdu “gada jaunvārda” balvai).

Vēl pirms pusnakts ballīte jau bija uzņēmusi apgriezienus, un nekas neliecināja, ka vēl pavisam nesen mums vajadzēja prasīt policijai atļauju, lai izietu uz ielas pēc astoņiem vakarā. Mēs ar Sintiju bijām ērti iekārtojušies “mūsu” krēslā, un viņas roka ik pa brīdim balstījās uz maniem pleciem. Alkohola un labās atmosfēras iespaidā arī mana roka bija “paslīdējusi” uz viņas glītajām kājām. Bija laba ballīte un fantastiska kompānija, un es pavisam nepievērsu uzmanību, kad kādā brīdi atkal iezvanījās durvju zvans, es to pat nepamanīju. Tomēr nākamos notikumus gan nebija iespējams palaist garām. Izrādās, tas zvans pie durvīm uz ballīti atveda vienu personu, kuru es galīgi nebiju gaidījis.

Dāvis bija uzaicinājis Kristīni, ar kuru viņam bija on&off sakars kopš vasaras sākuma. Un Kristīne bija līdzi paņēmusi Alisi, iepriekš Dāvi par to nebrīdinot. Es Alisi no sākuma pat nepamanīju, tikai vienā brīdī izdzirdēju dusmīgu: “NĒ NU BAIGI “FORŠS” DŽEKIŅŠ TU ESI!!” Un tad nāca tā ziepju operas epizode, kuru minēju raksta ievadā. Pacēlis galvu augšup un ieraudzījis Alisi stāvam dusmīgu seju “kaujas pozā”, es īsti nezināju ko lai saka, un tā vienkārši pakratīju plecus un saviebu seju kaut kādā “sorry?” pozā. Alise paķēra kaut kādu iesāktu glāzi, kas trāpījās pa rokai un iešļāca to visu man sejā! Tas iegrieza ballīti jaunā robā. Daļa dzēriena trāpīja arī Sintijai, un viņa šoreiz gan nejokoja un pielēca kājās un sāka uz Alisi kliegt: “Kas tu debīla esi?!” Alise pagriezās un pa taisno devās prom no “nozieguma vietas”. Sintija kaut ko pie sevis vēl nemierā murmināja, kamēr pārējie viesi nezināja īsti ko darīt un ko teikt, bet tiklīdz Alise bija prom, tā visi skatieni bija vērsti uz mani. Nezinot kontekstu, varētu likties, ka Alise ir mana sieva un es krāpjošs vīrs, bet tā nepavisam nav patiesība.

Un ko tālāk? Lasi te.

 
24 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

emotion

5 0 atbildēt

👍

1 0 atbildēt