Dzejolīši11

Tu

Kad ieraugu Tevi,
Es burtiski ģibstu.
Tavs smaids, lūpas...
Ķeriet mani, es krītu!
Tavas skaistās, brūnās acis-
Es nevaru izturēt, kā tās skatās.
Tava brūnā, iedegusī āda...
Ir nu gan paveicies kādai!
Es pat nezinu Tavu vārdu.
Tam nav nozīmes.
Galvenais, ka Tevi mīlu
Pārējais ir pilnīgas muļķības.
Tava balss-
Tā atmodina atmiņas.
Skaists tembrs, lielisks skanējums...
Tā uzrunā mani sapņos.
Un, lai arī cik dīvaini tas neliekas,
Šķiet pazīstu Tevi jau kādu laiku
Tu esi kā atmiņas no pagātnes,
Kad nebija problēmu visādu.
Es saprotu, ka tu mani nepazīsti.
Tu pat nemēģināsi paskatīties manā virzienā.
Iespējams, tu mani pat ienīsti,
Jo blenžu uz Tevi diendienā,
Bet tas netraucē man Tevi mīlēt,
Un lūkojoties Tevī muļķīgi klusēt.