Dzejolīši 31

Atkal

Man atkal sāp, atkal sūrst,
Jo mana sirds jau atkal lūst.
Mani stulbie sapņi atkal visu izbojāja.
Beigās viss izjuka.
Man vajadzētu viņu ienīst,
Viņam mani neciest.
Viņš savu solījumu pilda,
Kamēr es ceru,
Ka viņš sev blakus man vietu silda.
Sāp pilnīgi viss:
Rokas, galva un sirds.
Dēļ graizītām rokām asinis pludo.
Tavu vārdu šautās brūces sirdī struto.
Tu varbūt nevēlējies mani sāpināt,
Bet nu jau par vēlu.
Galu galā tas tik ļoti sāp.
Kāda jēga, ja zinu, ka neizjūti nožēlu
Par to, ko izdarīji:
Kā mūsu attiecībām nodrošināji iznīcību
Visam kādreiz pienāk beigas.
Tā notika arī šoreiz.
Paliek tikai sāpes.
Zinu, ka tā būs arī nākamreiz.
Un tomēr cerība mirst pēdējā.
Man vienmēr notiek tā:
Mani vienu pašu pamet.
Mīlestība ir trausla
Un beigās tā pārtop par graustu.
Bet vienalga es turpinu ticēt,
Ka satikšu savu princi,
Kas mani uz rokām nēsās
Un kurš man pildīs sirdi.

Tu

Pasaki kaut ko spārnotu,
Jo tikai tu tā runāt proti.
Tavas acis tik valdzinošas;
Ceru, ka sekos skūpsts kārdinošs.
Tev blakus jūtos kā septītajās debesīs.
Ticu, ka tu mani kādreiz tur uznsīsi.
Es mīlu Tavas acis
Es varētu tajās noslīkt.
Es mīlu Tavas lūpas
Un to kā tu nebeidz tās kodīt.
Bet visvairāk es mīlu Tevi pašu
It īpaši, kad uzmet man pāris skatus ašus.