Dzejolis rakstīts aiz gara laika.
Dies=zgan skumīgs, reizēm asprātīgs, dažviet pat patriotisks.
Viņā ir viss. Tā kā izlasiet un lieciet, ko gribat + vai -, bet nu labāk jau +
Gadi rit un dienas steidzas,
Mana dzīve ar reiz beidzas,
Bet, cerams, ne šodien,
Bet, cerams ne rīt,
Man vēl daudz ko ir jāpaspēj saprast.
Man jāsaprot kā savu dzīvi vadīt,
Sev labklājīgu apkārtni radīt.
Saprast, kad gaidīt, kad skriet,
Kad vērot kā saule riet,
Kad varbūt pat bezjēdzīgi smiet.
Galvenais, lai tikai manā sejā prieks,
Lai prieks ir manās acīs,
Lai tas ir uz manām lūpām,
Tajā mirklī ne sūrām, ne grūtām.
Gadi rit un dienas steidzas,
Mana dzīve ar reiz beidzas,
Bet, cerams, ne šodien,
Bet, cerams ne rīt,
Man vēl daudz ko ir jāpaspēj izcīnīt.
Man jāizcīna darbu,
Man vajag atrast iztiku,
Nevis zīlēt kafijas biezumos - mistiku.
Ja izcīna iztiku, tad tiek izcīnīta arī pajumte,
Tas nozīmē pašam savas mājas,
Kur mums parasti vislabāk klājas,
Tas visiem ir skaidrs,
Pat tiem, kam prāta spējas vājas.
Gadi rit un dienas steidzas,
Mana dzīve ar reiz beidzas,
Bet, cerams, ne šodien,
Bet, cerams ne rīt,
Man vēl daudziem ir jāpaspēj pateikties.
Man jāpateicas draugiem.
Man jāpateicas vecākiem,
Jo tie, taču ir tie, kas mums svarīgi,
Nevis kaut kādi datori - virtuālā pasaule,
Tie tikai dzelži - metāli,
Tie gandrīz kā fašisti mūs var sabojāt brutāli.
Man jāpateicas zemei,
Man jāpateicas valstij, kurā es dzīvoju.
Šobrīd tā ir Latvija.
Manas mājas, mūsu tēvija,
Kuru, kā himnā dzied - Dievs svētīja.
Zeme, kur mēs tautu dēli dziedam,
Zeme, kur mūsu tautu meitas zied.
Gadi rit un dienas steidzas,
Mana dzīve ar reiz beidzas,
Un laikam, tomēr šodien,
Nevis laikam rīt,
Man gandrīz neko vairs nevajag izdarīt,
Ir peinācis laiks man ardievas māt,
Jo es jūtu, ka mans dzīves gals ir klāt.
Es māju jums priecīgs,
Bez skumjām manās acīs,
Jau pietiekmai daudz vārdu paŗ manām lūpām ir sacīts.
Dāvis Augulis
