Filma "Dahmer" tika izlaista 2002. gadā. Šī filma ir mana iepriekšējā raksta http://www.spoki.lv/aktuali/Dzefrijs-Dahmers/555170 motivācija, modžo un iekšējais čī. Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, turpmākais teksts tika rakstīts uzreiz pēc filmas noskatīšanās. Tātad - pirms pirmā raksta izveides. Tādēļ arī argumenti var nesakrist. Bet viņi nesakristu jebkurā gadījumā, jo filma nav pilnībā palstīta uz patiesiem notikumiem. Ir arī neliela fikcijas piedeva.
Nekas nopietns, vienkārši manas pārdomas par filmu.
Tātad : Viena lieta, kas mani nomāca skatoties filmu, bija cilvēku naivuma attēlojums. Stāsti, galu galā, ir klišejas. Tiek piedāvāts nopirkt apģērba gabalu, jeb klasiskā pedofīla gadījumā, ģitāru (filmā - apavus). Tiek piedāvāts doties uz māju, iedzer aliņu. Tiek piedāvāts uzsmēķēt marihuānu.
Mazliet novērsīšos no "galvenās tematikas" un pastāstīšu par savām domām par šīm trim situācjām. Sāksim ar ainu veikalā - tiek piedāvāts nopirkt apavu pāri, kurš pašam apavu kārotājam nav finansiāli pieejams. Protams, apmaiņā pret dažiem saviem foto un pedo-smaidu, darījums tiek pieņemts. Šis, aziātu izcelsmes vīrietis visas filmas garumā kails gulēja Dahmera " līķu istabā".
Turpināšu ar ainu, ar vīrieti no makšķerēšanas piederumu veikala, - tur ir mazliet savādāk ar to naivumu, naivuma vietā galvenā loma ir stulbumam. Sākumā, parasta saruna ar parastu sociopāta tipu ( Socipāts, jeb tas pats pshihopāts, ir ikdienišķākais tips, kuram tu ikdienu paej garām padomājot ka viņš ir neveiksminieks. Lielākoties pat tās domas netiek viņam veltītas), tad, pēc draudzīga žesta no mūsu varoņa ( Lai paglābtu vīrieša ādu no viņa brālēna, ka viņš tikai "zobojas" un nestrādā.) - naža nopirkšanas, sākas intīmāks kontakts. Viņi dodas uz Dahmera māju, iedzer alu. Pa ceļam vīrietis ieskrien geju bārā.
Atkal neliels " off-topic" - mani ļoti aizrāva režisora vīzija. Ar vārdu 'vīzija', es domāju sinonīmu vārdiem kā: ' redzējums' un 'skatījums'. Nevis to otru lietu, par kuru melo cilvēki, kuri iedomājas ka ir gaišreģi un var paredzēt piecus pasaules galus trijos mēnešos, bet protams tie ir jāsaskaņo, jo iet UEFA EURO 2012. ( Pats arī skatos, tā kā pasules gals tik drīz nebūs, 'chill').
Man patīk, ko režisors izdarīja ar Dahmera pagātnes izklāstu. Galvenais 'plot's', jeb stāsts, kurš rit filmas "tagadnē" rit, un tad pēkšņi Džefrijs atcerās kādu notikumu, kurš tiek parādīts arī mums. Tādējādi paralēli rit divas laika līnijas - tagadne un pagātne, kura lēnām nonāk līdz tagadnei. Deivids Džekobsons ir ģenijs.
Atpakaļ uz galveno tematiku. Viņi nonāk pie Dahmera un lēnām stāsts rit, parādot viņa perversijas un slimo domu gaitu. Pēc neveiksmīga slepkavības mēģinājuma, kurš, kāda ironija, neizdevās dēļ tā pašā labas gribas žesta, kuru pieminēju iepriekš. Vīrietis, nevis kā jebkurš normāls cilvēks ( piezvana policijai, kamēr bikses pielaidis skrien uz mājām), bet gan kā ( atvainojiet manu leksiku, bet tas, manuprāt, ir vislabākais raksturojums šai situācijai) " ujobaks" dodas atpakaļ pie Dahmera un cenšas viņu nogalināt. Paša stulbības dēļ, laikam jau tomēr pateicoties savai stulbībai, viņš tiek āra dzīvs.
Pēdējā, manis izvēlēto ainu sarakstā, ir aina ar viduskolas vecuma jaunekli, kurš profesionāli nodarbojas ar reslingu. Tur, ja godīgi, ir divas puses. Aina sākas ar mūsu varoņa kārtējo upura meklējumu. Upuris tiek pamanīts un ievilināts lamatās ar marihuānas piedāvājumu.
Mazliet parunāšu par tām divām pusēm, tad atgriezīšos pie apraksta. Tātad, viņš - fiziski spēcīgs un pašpārliecināts jauneklis, brieduma gados. Džefrijs Dahmers - vājš, nūģiska paskata četracis ( tajos laikos tāda tipa skats tika uzskatīts par " nūģisku",jeb " gīgisku".) Kurš gan atteiktos no marihuānas, ja no draudiem, ka viņš sadarbojas ar policiju, nav ne miņas. Domas, ka viņš varētu jebkāda veidā aizskart, sāpināt vai izvarot jauno reslinga zvaigzni, viņam pat prātā nenāk. Dahmers, vēl jauns un pietiekami nepieredzējis tajās lietās, salaida visu dēlī un ātri vien deva pamatu šīm homoseksuālisma aizdomām. Pēc neveiksmīga uzbrukuma, reslinga zvaigznei dodoties prom, Dahmers ar hateli pārsita jaunekļa skaustu un nodevās savām perversijām.
Filma, kā tāda, nav slikta. Beigas gan bija mazliet neapdomātas. Tas man patika, jo, galu galā, tā ir filma par slimu, slepkavniecisku cilvēku, nevis kārtējā "dziļā" filma, kuras beigas nodarbina tevi tik ilgi, ka neesi spējīgs pat pareizi nolikt kluci. Viela pārdomām ir. Manas recenzijas pluss ir tāds, ka visu par filmu rakstīju pēc filmas materiāla apsvēršanas, nekas par Dahmeru vēl nav lasīts. ( Jā, es sāku rakstu veidot no vidus, rakstot visu par filmu uz " Microsoft Word". Informācija par Dahmeru tika atrasta pēc tam.) Filmu skatīties, ja neiteresējaties par Džefriju Dahmeru, neiesaku. Tā sabojās jūsu smadzenes, un vakara onanēšanas rituālu veikt būs prakstiski neiespējami. Pārāk daudz "homo" ainas.
Bez vienas seklas īsfilmas, neko citu neesmu veidojis, tādēļ man nav tiesību vērtēt filmu ar desmit baļļu sistēmu, vai teikt ka tā ir laba, vai nē.
Tā, kā man nepadodas nobiegt daudz maz labu tekstu, teikšu tā - Džefrijs Dahmers - filmā pasniegts tā, ka tik tiešām sāk veidoties žēlums pret šo personāžu. Realitātē - cinisks, neveiksmīgs čalis.
