Dvīņu nedienas (53)10

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-52/656543

Nedēļas nogale palidoja. Ģimene atpūtās un izklaidējās kopā. Atmosfēra bija jautra un nepiespiesta. Lai gan iekšēji visi saprata, ka pirmdiena pienāks un līdz ar to uzsāksies Elīzas ārstēšana, neviens par to skaļi nerunāja. Visi vēlējās izbaudīt skaistākos mirkļus kopā. Tā bija sava veida vienošanās bez vārdiem.

- Es negribu iet uz skolu, - Laura skumji teica, viņa vairs nespēja noslēpt savas emocijas. Viņa vēlējās būt māsai blakus šodien un atbalstīt viņu.

- Neuztraucies, - Elīza izmocīja smaidu, - Man jau būs vairāk pavadoņu kā vajadzīgs. Tētis jau paņēmis brīvu dienu, mamma arī atteicās palikt mājās. Didzis vispār man aizliedza runāt pretī, viņš mani jau gaidīšot slimnīcā, ja nevarot pats aizvest.

- Mēs visi tevi mīlam un vēlamies būt ar tevi, - Laura piebilda.

- Un es jūs mīlu, - Elīza atteica, - Bet es jau šovakar atkal būšu mājās. Pamocīs mani un palaidīs.

- Es pēc stundām tev uzzvanīšu, - Laura apsolīja, - Ja vēl būsi slimnīcā, tad pa taisno došos pie tevis, - māsa uzstāja.

- Sarunāts, - Elīza piekrita un stūma māsu ārā no istabas, lai viņa nenokavētu skolu.

Kad māsa bija aizgājusi, Elīza iekrita atpakaļ gultā. Meitene centās sevi saņemt rokās, lai dotos lejā pie vecākiem. Kad blakus ir Didzis viņa aizmirst par to, ka ir slima, kad Didža nav, tad viss atgriežas. Visi cenšas būt smaidīgi un priecīgi, tomēr viņiem tas neizdodas. Viņi baidās tikpat ļoti cik Elīza pati. Nez kā Didzim sanāk panākt to, ka apkārtējie smaida.

- Meitiņ, tu gatava? - tētis paverot durvis jautāja.

- Jā, - Elīza piecēlās un devās pie tēta.

- Mums laiks braukt, - Andris paskaidroja.

- Jā, es zinu, - Elīza atteica.

- Viss būs labi, - tētis mierināja meitu.

- Savādāk taču nedrīkst būt, - Elīza vāji pasmaidīja, cerot pati noticēt saviem vārdiem.

Braucot uz slimnīcu, atmosfēra kļuva spiedīga. Elīza priecājās, ka brālis tomēr ir paņemts līdzi, jo viņš iedvesa pozitīvismu. Viņš sēdēja savā krēsliņu un nepārtraukti uzdeva jautājumus māsai. Jautājumi bija visai nopietni, tāpēc brīžiem pat Elīza aizmirsa, kur viņi visi brauc.

Ieejot slimnīcā, Elīza uzreiz pamanīja Didzi un viņa tēti. Abi kaut ko cītīgi runājās, tāpēc uzreiz pat nepamanīja meitenes ierašanos.

- Labrīt, - Elīza izmocīja smaidu, ko veltīja abiem vīriešiem.

- Sveika, - Didzis uzreiz apskāva savu draudzeni un maigi viņu noskūpstīja. Elīza samulsa, jo šeit atradās arī viņu abu vecāki, - Es atkārtošos, bet tev tiešām piestāv sārtums vaigos, - Didzis klusi iečukstēja meitenei ausī.

Par atbildi viņš saņēma dunku sānos un Elīzas smaidu. Ja vien tik maksā meitenes smaids, tad Didzis bija gatavs saņemt simtiem dunku.

- Mums sākumā vajadzētu tevi nomērīt un nosvērt, lai zinām kāda doza tev nepieciešama, - ārsts paskaidroja.

- Kur man jāiet? – Elīza neapjūkot jautāja.

- Es tevi pavadīšu, - Didzis mīļi piedāvāja un paņemot meiteni aiz rokas, veda viņu prom no pārējiem.

- Es ar tēti runāju, - ejot Didzis stāstīja, - Uzzināju, ka tev zāles laidīs vēnā. Šis process jāatkārto vienu reizi nedēļā, bet nebūs vismaz diendienā jādzer tabletes.

- Vecāki jau man kaut ko minēja, - Elīza atzina, - Tu nezini kādas ir blakusparādības? - Elīza nedaudz saviebjoties jautāja.

- Parasti pēc zāļu injicēšanas var būt slikta dūša, - Didzis paskaidroja, - Bet ar pareizu uzturu un dzerot daudz ūdens, to var mazināt.

- Man izkritīs mati? - Elīza nedroši jautāja.

- Tas nav visiem, - Didzis vēlējās mierināt draudzeni un viņam tas lēnām izdevās.

Kad Elīza tika nosvērta un nomērīta, viņai māsiņa palūdza apsēsties ērtākajā krēslā no pieejamajiem un pievienoja sistēmu.

- Jūs pavērojat šķidrumu, kad tas iet uz beigām, pasauciet mani, - māsiņa deva norādījumus Didzim.

- Noteikti, - Didzis apsolīja un pievērsās Elīzai, - Kā jūties?

- Pagaidām tā neko, - Elīza atteica. Šķidrums lēnām tika ievadīts viņas organismā, - Nedaudz jocīga sajūta.

- Tas ir pilnīgi normāli, - Didzis paskaidroja.

- Liekas, ka tu ne pirmo reizi ko tādu piedzīvo, - Elīza izteica savas domas.

- Mans tētis ir ārsts, - puisis smaidot atgādināja, - Man vienmēr ir paticis nākt pie viņa uz slimnīcu. Un bieži nācies runāties ar dažādiem pacientiem. Jā, arī ar tādiem kā tu, - Didzis negribīgi piebilda.

- Viss kārtībā, - Elīza smaidot teica, - Man prieks, ka man ir personīgais dakterītis ar pieredzi.

- Un tikai tavā rīcībā, - Didzis piekrītot apstiprināja.

Šķidrumam vairāk ieplūstot organismā, Elīza sajutās sliktāk.

- Padosi man to bļodu? - Elīza juta, ka nelabums kāpj uz augšu. Tiklīdz Didzis padeva, Elīza tajā atstāja visu, ko brokastīs bija apēdusi, - Piedod, - viņa atvainojās.

- Beidz atvainoties, - Didzis iebilda, - Viss ir kārtībā.

- Man ir slikti, - Elīza ar asarām acīs atkal pārliecās pār bļodu.

- Tā ir laba zīme, - puisis mierināja, - Tas nozīmē, ka zāles palīdz, - viņš piebilda.

- Bet es taču vemju, - jau nedaudz atguvusies, Elīza atteica.

- Tā arī ir tā zīme, - Didzis noglāstīja meitenes galvu un maigi to noskūpstīja, - Es mīlu tevi.

- Un es mīlu tevi, - beidzot viņi abi skaļi bija izteikuši šos tik īpašos vārdus.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-54/656814