Labs vakars studijā!
Savās datormapēs atradu vienu garu stāstu, kuru aizsāku rakstīt jau pirms daudziem gadiem. Tā arī vēl neesmu viņu dabeidzis. Tad nu nolēmu neturēt sveci zem lādes/pūra/gultas un maz pamazām, pa nodaļiņai vien, iemest spokos. Patīkamu lasīšanu un, ja kas nav skaidrs, rakstam komentāros. 
P.S. Priecāšos par plusiņiem. Par mīnusiņiem gan ne. :D
Nākamās daļas:
– Neatpaliec!!! – Balss, kura atgādināja iesīkstējušu torņa zvanu, nodārdināja. – Lai viņš trīskārt nolād...
Kalsns vīrietis, nomālējies melns un pārguris, atmuguriski paklupa pār lielu, aprūsējušu un izrobotu zobenu. Viņa drānas bija pagalam nonēsātas un tik ļoti sadriskātas, ka to izcelsme vairs nebija nosakāma. Vienīgā apģērba daļa, kas vairāk vai mazāk tomēr bija saglabājusi savu sākotnējo izskatu, izrādījās josta; tā gan bija ļoti izbalējusi un klāta ar netīrumiem, bet varēja atšķirt pāris savādus, zeltā izšūtus ornamentus.
– Kur Jonas? – Iekliedzās Balcers, celdamies kājās. – Anna, es nevaru viņu ilgāk aizturēt!
Gaisu kā ar pātagu pārcirta baismīgs kauciens un tajā pat brīdī gar vīrieša ausi aizšāvās melnas dzirkstis; nosmirdēja pēc sviluma un tikai pēc mirkļa viņš saprata, ka deg paša mati.
– Pie velna! – Balcers nolamājās un uzmeta uz galvas saplosīto, pabalējušo kapuci. – Mūsu zemes īpatņi uzvedās savādāk. Šis te ir mazliet nešpetnāks.
Kauciens aizlūza, it kā tā īpašnieks pēkšņi būtu zaudējis balsi – izrādījās, ka Anna bija aizžņaugusi nezvēra kaklu ar savas zints palīdzību. Elemags kreiso roku turēja cieši piespiestu pie krūtīm – tā bija noplūdusi ar asinīm visā garumā, jo no pleca līdz pat apakšdelmam stiepās svaiga, nesen uzplēsta brūce. Balcers saprata, ka ir inficēts, tomēr nebija īstais brīdis, lai ļautos izmisumam un sevis žēlošanai; viņš metās uz kādu drošāku aizsegu.
– Nē!! – Iekliedzās Anna, spēji apstājoties; sievietes sejas vaibsti bija asi un tumšbrūno acu skatiens tik lepns un caururbjošs kā valdniecei. Viņa ar varenu spēku ietrieca rokas pelnu pelēkajā zemē, līdz pašiem elkoņiem, un pār klajo lauku skrienošais Balcers juta, ka viņa viduklis tiek sažņaugts un pats atsviests atpakaļ. Akmeni, aiz kura viņš centās paslēpties, gabalu gabalos sadragāja īpaši lielas gargujas spēka vārdi.
– Tencinu, – Elemags nogārdzās un saķēra krūškurvi vietā, kur, gluži kā izmisis savvaļas putns triecas pret būrīša restēm, pret ribām neprātīgi dauzījās paša sirds. No zemes izlīdušās stīgas viņu bija paglābušas jau neskaitāmas reizes; Anna tikai pamāja un koncentrējās.
Ragana piesauca zemes svētos garus un līdz ar to salauza atdzīvināšanas lāstu; mītiskais neradījums atkal sastinga. Zemi satricināja tā varenais ķermenis, kad stingā akmens figūra nokrita un sadrupa neskaitāmos gabalos. Ragana piesteidzās pie Balcera un satvēra viņu aiz veselās rokas, aizvelkot sev līdzi.
– Mani vairāk biedē tas, ka Dārta ir prom pārāk ilgi. Tam nevajadzētu... – Tad piepeši Annas acis priekā iemirdzējās.
– Jonas! – Abi iesaucās unisonā, jo arī Balcers bija viņu ieraudzījis.
Naksnīgais gaiss trīcēja no sparīgajiem cīņas kliedzieniem un ķērcieniem. Četri elemagi – Balcers, Anna, Jonas un Dārta izcīnīja baismīgāko un grūtāko kauju mūžā. Tur, no kurienes viņi bija ieradušies, tāda veida burvestības un zintis bija svešas. Ikviens no viņiem zināja auglības rituāla veikšanu un pāris dziednieciskus vārdus, bet šī zeme krasi atšķīrās no visa redzētā. Viņi bija devušies cīņā, lai atgūtu seno un spēcīgo artefaktu no tumšajiem, ēnu pārpildītajiem Rengrelas cietokšņa pagrabiem. Diemžēl nekas nenotika kā bija cerēts, jo viņi tika pieķerti – viņi būtu ieguvuši meklēto, ja vien četrotne netiktu ar nodomu izšķirta. Un pils sardze bija gaužām spēcīgi radījumi, atsaukti no visdziļākajiem pekles kambariem – no tiem nevarēja ne atkauties.
Jonas spēkus nežēloja, kaut arī zintnieka acis liptin lipa ciet – tas noteikti bija kāda radījuma pirksts. Ikkatrs mazākais muskulītis smeldza, bet viņš nekad nebija atstājis draugus nelaimē un negrasījās to darīt arī tagad. Grifi pa to laiku bija saķērušies asiņainā kaujā ar skaistajām, taču reizē baismīgajām harpijām un aizkavēja tās. Zeltspārnainie radījumi, pa pusei ērgļi, pa pusei lauvas, bija pārliecinošā mazākumā, tomēr cīnījās ar divkāršu spēku. Nolādētās, nešķīstas zints augšāmceltās gargujas šķieda savus lāstus uz visām četrām debespusēm. Uguns mags izvairījās no vairākām postošām spēka vārdu šautrām un tika līdz akmens aizsegam, kur atradās abi draugi. Harpijas krita zemē viena pēc otras un palika nekustīgi guļot; to asinis un spalvas pārklāja putekļaino un mirušo zemi.
– Nu tad beidzot! – Anna žigli noskūpstīja Joni uz vaiga.
– Te sāk palikt par karstu!
– Un to saki tu? – Vēsi atcirta Balcers. – Mums jātiek līdz cietoksnim. Kad došu zīmi, skrieniet cik ātri vien varat!
Balcers nekad vēl nebija juties tik bezspēcīgs, jo viņam ļoti slāpa un, kā par neveiksmi, nekur visā apkārtnē nebija atrodama pat ne ūdens pilīte. Viņi ik mirkli riskēja zaudēt savu dzīvību; ieroču vairs nebija, jo tie visi aplenkuma brīdī kaut kur bija pagaisuši. Balcers nogaidīja un, tiklīdz kā tuvumā nemanīja ne gargujas, ne harpijas, viņš deva zīmi abiem pārējiem. Tie metās laukā no aizsega un dieba uz cietokšņa pusi, tomēr pēkšņi uguns elemags sajuta, ka nežēlīgas un dedzinošas sāpes caururbj viņa apakšstilbu. Vīrietis uzspridzināja zemes pleķi aiz sevis, lai aizkavētu uzbrucēju, tomēr burvestības rezultātā visi novēlās putekļos un aizripoja kur nu kurš. Anna, joprojām guļot uz cietās zemes, lēnām pagrieza galvu un tieši pretī sev ieraudzīja asinīm pieplūdušas nezvēra acis. Taču reizē tik pazīstamas... Vilkatis atpleta savus žokļus un no milzīgajiem ilkņiem tecēja slienas.
Raganas roka neuzkrītoši taustījās putekļos un sagrāba garu priekšmetu; tas varēja būt nokaltis zars, varbūt kāda sakne. Viņas atmiņā atausa reiz bērnībā dzirdētie vecu sievu stāsti par skriešanu vilkatās – nolādēto nāvīgs ienaidnieks bija vienīgi sudrabs. Kur lai tādu atrod? Sieviete satvēra zaru vēl ciešāk; viņa dzirdēja Joni un Balceru kliedzam, taču nesaprata – ko tieši? Nezvērs pasvieda galvu pret pilnmēnesi un baismīgi ierēcās, Annas rokas saspringa un viņa sarauca pieri. Vilkatis ar izbadējušos skatienu metās sievietei virsū un pār Annas kaklu notecēja karstu asiņu straumīte.
Nolādētais nakts radījums izgrūda spalgu, gaudulīgu kaucienu un ar smagu blīkšķi nogāzās zemē; vienīgi sudrabs spēja tam atņemt dzīvību. Un tieši to ragana paveica – pārvērta zaru sudrabā. Mirkli pirms nāvējošā uzbrukuma viņa neapzināti iegrūda zaru starp sevi un vilkača kaklu. Pilnmēness nakts klusums atkal ietina visu apkārtni bāli dzeltenā gaismā, trokšņainais kaujas lauks bija palicis tālu prom – aiz lielajām klintīm.
– Pie Senkoka saknēm! Anna, ar tevi viss labi? – Jonas viņu uzrāva kājās.
– J-jā. Es nezinu. Kas notika?
Nezvēra ķermenis nekustīgi gulēja tuksnešainajā klajumā, bet drīz vien tas sāka pārveidoties: lēnām pazuda apmatojums, pēc aprisēm tas sāka līdzināties cilvēkam. Spicās vilka ausis saruka un zobi kļuva mazāki, līdz uz zemes gulēja pavisam vienkāršs, aiz mokām un bada izdēdējis cilvēks.
– Šķiet, ka viņš ir beigts. – Novilka Anna. Sudraba zars viņas rokā sabirza smalkos putekļos.
– Cik nu beigtāks var būt jau pusbeigts – pakalpināts cilvēks...
– Bet kur ir Dārta? Es nezinu, ko es... Nē... – Balcera balss aizlūza un viņš jau atkal piespieda ievainoto roku pie krūtīm.
– Re! Tur! Paskatieties uz to pauguru.
Mazā un pēc izskata omulīgā sieviete – Dārta – vairāk lidoja, ne skrēja. Viņa pati bija aizelsusies, bet cirtainie, kviešu dzeltenie mati plandījās pakaļ netīri un sapinkājušies. Sievietes piere pludoja sviedros, tomēr, par spīti visam, viņas acis mirdzēja.
– Ticiet vai nē, bet Grāmata mētājās pie pašiem vārtiem. Sitiet mani nost, bet tā laikam bija tīrākā cūkas laime, ka mani no jums nošķīra. Es gandrīz pret to paklupu.
Ragana no sava apmetņa uzmanīgi iztina lielu, senatnīgu grāmatu ādas vākos.
–Vistīrākā nejaušība, bet... man tomēr šķiet, ka te kaut kas nav īsti lāgā. Šī sajūta man neliek mieru kopš tā laimīgā brīža, kad Grāmata nokļuva manās rokās.
– Tu to izlasīji?
– Nē, tam nebija laika. – Dārta smagnēji nopūtās. – Bet tas ir ļoti, ļoti...
– Nepareizi. – Jonas pabeidza viņas domu, tomēr tālāk vairs netika.
Negaidot visa debess iekrāsojās indīgi oranžā, liesmojošā krāsā; to papildināja pērkonam līdzīgs, griezīgs dārds. Klajumā sacēlās smilšu virpuļi un nolaidās baiga, tumša migla, uzvēdīja pretīga smaka. Tajā vērtās klāt vēl kaut kas – it kā pati Kaulainā, ieradusies uz zemes visā savā godībā, viņiem sejā pūstu mironīgi salto dvašu.
– Viņš! – Anna iekliedzās un ar plaukstām aizklāja šausmās ieplestās acis; ragana elpoja pavisam sekli, viņas rokas nevaldāmi trīcēja.
– Grāmata ir jānoglabā drošībā! – Dārta saķēra otras sievietes plaukstu un uzmundrinoši to saspieda. – Vai vēl atminaties, ko mums stāstīja Temuss? Mums tā jānosūta uz turieni! Tā ir vienīgā vieta.
– Muļķības! – Balcers visai neganti pasmīnēja un ar rādītājpirkstu piesita sev pie pieres. – Man ir labāka ideja.
Četri burvji, lai arī izmisuši un līdz nāvei noguruši, apskāvās – visi saprata, ka ir kopā pēdējo reizi. Balcers, Anna un Jonas pieskārās noputējušajai, smagajai grāmatai ādas vākos, kas atradās Dārtas trīcošajās rokās. Elemagi iesāka rituālu.
